Emocionāls stāsts par dīvainu rīcību

BRĪDINĀJUMS!

1 – Rakstā izmantota ne visai cenzēta leksika. 2 – Autorei piemīt mērens topogrāfiskais kretīnisms, līdz ar to var gadīties, ka tekstā minētie ģeogrāfiskie objekti oficiālajos avotos figurē ar citiem parametriem un otrādi.

Tā ir pavisam parasta, balta A4 lapa, acīmredzami viesojusies drukātājā, kurā tiek izmantota krāsaina tinte. Lapas augšmalā ir Salacas mauciena logo, kas izskatās pēc stilizētas laivas ar seju, kurai acī iebakstīts airis. Skaidrs, ka šīs bildes zemteksts ir sevišķi izsmalcinātas sadomazohistu rotaļas. Zemāk  – dažas rindiņas teksta, kas apliecina: persona, kam piešķirts šis papīrs, “tiešām ir nobraukusi visu Salacu vienā maucienā”.

Dīvainā kārtā šī persona esmu es  – cilvēks, kurš pirms tam laivā sēdējis tieši 2 reizes.

Pirmā reize bija šopavasar Amatā ar pūsli (t.sk., dubultapmetiens), braucot kopā ar MāriT, kurš vairākkārt man silti ieteica “labāk neairēt”, neskatoties uz to, ka centos trakāk nekā savulaik matemātikas eksāmenā. Otrā reize – dažus mēnešus vēlāk ar Vistu Daugavā, joprojām saņemot regulārus ieteikumus “airēt mierīgāk” un “netrakot”.

Neskatoties uz šo pieredzi, pienāk diena, kad jau pieminētais MārisT iekš skype uzdod liktenīgo jautājumu: “Salacas maucienu brauksi?” Māris gan taktiski nejautā, vai braukšu ar viņu, un man arī nav pārliecības, ka šis jautājums ir uzaicinājums – vismaz es viņa vietā labāk izvēlētos kādu sakarīgāku līdzbraucēju. Lai gan piedāvājuma saturs man nav īsti skaidrs, piekrītu bez domāšanas. Tajā brīdī sēžu pie datora darbā, un atlikusī dienas daļa paiet, totāli nespējot koncentrēties strādāšani. Līdz tam par Maucienu esmu dzirdējusi tikai leģendas: bars dīvainīšu vienā naktī noairē maršrutu, ko normāli cilvēki brauc 4 dienās, turklāt naktis pavadīdami krastā.

Strazdotrosi tuvojas!

Ir 21. augusts, diena, kad es sēžu mājās un jūtos kā mājturības stundā, cenšoties pie vilnas cepurītēm piešūt no filca izgrieztus putnus, kam jāsimbolizē mūsu komandas nosaukums “Strazdotrosu apsēstie”. Knābī katram no resnajiem radījumiem, kas aizdomīgi līdzinās uz kaušanu barotiem zvirbuļiem, iešuju pa porcelāna govij ar dalmācieša rakstu uz baltā ķermeņa. Ņemot vērā, ka strazdotrosi ir tīrs smadzeņu produkts (tie rodas, kad jums galvā kopojas strazdi ar albotrosiem), viņu izskatam nav sevišķas nozīmes, drīzāk nozīme ir mērogam, un to parādīt kā reiz ir govju misija.

Veste hipsterriteņa groziņā

Lukturi un šokolādes

Un tā – mēs esam Vecatē. No MāraS saņemu aizrādījumu par to, ka neesmu saģērbusies piemēroti laivošanai. Viņš to par manām īsbiksēm, vai? Labāk būtu paskatījies uz leģendāro Stavro – cilvēks izskatās gauži vasarīgs. Bet, nē, man līdz leģendām kā līdz Antarktīdai, tāpēc tuntulējos vien kā pieklājas.

Bet pirms tam pirmo reizi tā kārtīgi apskatu Viņu – Ziemeļzvaigzni, kas līdz tam redzēta tikai bildēs un jūtūbē, turklāt 7 reizēs no 10 esmu putrojusi nosaukumu, dēvējot to par Jūraszvaigzni. Iesēžos. Iztēlojos, kā šī skaistule slīdēs pa viļņiem. Ehhhh…

Bet nav laika tīksmināties. Viena pēc otras krastmalā sarodas laivas – citas zvaigznes, Prijon kajaki, Melnā Berta, dzeltena stiklšķiedras skaistule, pa kādai Vistveidīgajai un citas, ko nepazīstu. Tā stunda tuvojas! Laivas dažnedažādos veidos tiek dekorētas ar lukturiem un šokolādēm, jā, es (protams, naivi) ceru, ka pēc šī maratona beidzot un uz visiem laikiem būšu izārstējusies no tieksmes pēc saldumiem (he, he!).

Divas smukas meitenes ierodas pārbaudīt inventāru. Jāsaka, ka pārbaude ir samērā formāla, tomēr ticam, ka līdzņemamo mantu saraksts veidots “dļa naševo že blaga”, ja neskaita nelielu nesaprašanu par to, kāpēc upē vajadzīga krūze, bļoda un karote, bet nu var tak gadīties nonākt uz neapdzīvotas salas un kādu nedēļu pārtikt no upes ūdenī vārītām smilgām un bebru astēm. Tāpēc viss ir kā nākas. No meitenēm katrs dabūjam pa sarkanai karameļu sirsniņai ar Muminu apdrukātā papīrītī – mīļi!

Pirms smailēm startē kanoe, un MārisS neapdomīgi uztic man pienākumu iesvilpt viņiem startu. Jūtoties pagodināta, pūšu tik centīgi, ka skaņas radīšanas iekārta izkrīt man no mutes un sanāk vien tāds vārgs aizkauta vai tikko dzimuša strazdotrosa čiepstiens. Taču dīvainā kārtā neviens stāvot upē nepaliek.

Pēkšņi saprotu, ka ir palikušas tikai 10 minūtes līdz mūsu startam! Johaidī, kur pazudis MārisT?! Man sākas personības dalīšanās. Loģiskais saprāts saka: aizgājis pačurāt. Vēl loģiskākais: gan jau izdomājis, ka nafig te ņemties, jāiet mājās !Kad palikušas kādas 5 minūtes, MārisT atrodas. Spriņģoju viņam apkārt kā tāda pulksteņdzeguze un kūkoju līdz startam atlikušo laiku. MārisT, manuprāt, ir neadekvāti mierīgs. Nenotiek nekāda lēkšošana un mešanās ar laivu upē.  Patiesību sakot, tam vajadzētu nomierināt arī mani. Bet nenomierina. Man ir bail nokavēt.

Domīgi Lēnīgie Lempīši

Startu mēs nenokavējam. Taču drīz vien daudzās laivas atraujas no mums. Es kapāju kā traka, bet MārisT ķeras pie vecās dziesmas: “Mierīgāk, labāk neairē!” Man uznāk neliels izmisums, mana nevaldāmā daba jūtas apspiesta. Tomēr es paklausu. Nav nekādu šaubu par to, kurš ir šīs laivas kapteinis. Protams, tas, kurš māk airēt. Tas, kurš brauc Maucienu astoto, nevis pirmo reizi. Tas, kurš sēž aizmugurē, līdz ar to ir izdevīgākā pozīcijā, lai, strīdu gadījumā iesaistoties airu cīņā, nokautētu mani ar pirmo vēzienu. Tāpēc, pirmkārt, es turu muti un, otrkārt, airi sev uz ceļiem.

Tikām Ziemeļzvaigzne atriebjas par tās vārda putrošanu un, staipīdama priekšgalu un pakaļgalu no viena krasta uz otru, uzvedas tā, it kā patiešām būtu Jūraszvaigzne. Pārsvarā mūs velk pa kreisi. Zīmīgi, ka tad, kad esmu saņēmusi atļauju atsākt airēšanu. Mēģinu neairēt. Laiva vienalga staigā. MārisT kļūst pikts. Viņš lamājas, pēc brīža neizturu un saku, ka mans psiholoģiskais noskaņojums cieš lielas mokas. Vispār es to teicu kaut kā citādāk, bet šī ir saīsinātā/cenzētā versija. Drīz vien laiva sāk uzvesties sakarīgāk. Pamazām satumst.

Kādā brīdī mums kā traki garām aizzibinās Stavro un Gatis. “Skaties, skaties, kā Stavro airē – ar muguru! Tā vajag airēt!” MārisT man dod vērtīgus padomus. Wtf, ko nozīmē airēt ar muguru?! Jā, redzu, iet kā zvērs, mugura kustas, rokas kustas, un drīz vien viņš pazūd aiz līkuma, bet, ja es tā mēģinu darīt, kustas tikai laiva, turklāt nevis virzienā uz priekšu, bet gāzelējoties uz sāniem. “Izstāsti, kā šito dabūt gatavu?” – “Nezinu, es to daru intuitīvi,” saka MārisT. Man nav nekādas intuīcijas. Varbūt vienīgi laivas apgāšanas talants.

Arvien tumšāks un tumšāks. Man nav absolūti nekādas sajēgas par to, kur mēs atrodamies. Tikai tik daudz, ka Salacā.  Sāk sāpēt rokas. Lukturi esam uzstutējuši pārāk augstu, tas izgaismo miglu un knišļus, un šis nav gluži tas, ko gribas redzēt. Negribētos pamanīt kādu akmeni tikai tad, kad būsim apmetušies. Beidzot kāds atskaites punkts – Mazsalacas tilts. Tālāk atkal ezers.  Apdzenam kādu laivu, bet es vairs nesaprotu, kad tas bija – pirms vai pēc. Tādas zvaigznēm nosētas debesis esmu redzējusi tikai bērnībā, ziemas spelgonī pēc pirts. Skaisti! Varētu skatīties un skatīties, bet tā vietā man ir jācenšas saķīķerēt viltīgi paslēpušos akmeņus.

Sāku mazliet īdēt. Vajag atskaites punktu. Jūtos totāli pazudusi laikā un telpā. Cik ilgi līdz Staicelei? “No Vīķu krācēm kādas 2 stundas,” saka Māris. Labi, gaidu. Pēc ceturtās burzguļošanas, kura kārtējo reizi neapstiprina aizdomas par gaidītajām krācēm, man uznāk bezcers. Apātiski un truli blenžu tālumā. Pat pļāpāt negribas. Varbūt mums vajadzēja saukties par Domīgi Lēnīgajiem Lempīšiem?

Pēc nezināma laika parādās tilts. Vīķi! Beidzot! Skatos un priecājos. Atjēdzos brīdī, kad pamanu – laivas purngals iet tieši virsū stabiņiem, kas negaidot izslējušies virs ūdens (iespējams, vecajie tilta balsti). Tas ir tik tuvu, ka vienīgais, ko spēju – grūtsirdīgi un nolemtības pilnā balsī konstatēt: “Māri, nu ir pizģec!” Tajā brīdī iešaujas prātā, ka vajadzēja pateikt, uz kuru pusi stūrēt, bet tāpat par vēlu. Tomēr Māris smuki aizslidina laivu garām milzu lempju lamatām.

Mežs, mežs, koks, koks, akmens, akmens, upe

Taču pēc brīža viss atkal ir pa vecam. Pārfrāzējot zināmo dziesmiņu: mežs, mežs, koks, koks, akmens, akmens, upe. Ak, jā, un tumsa! Tumšs ir kā, hmmm, nu, saprotiet paši, kur. Rokas vienkārši ir atkodušās. Negribas atlaist pirkstus no aira, jo liekas, ka tad vairs tos nesaliekšu. Jāairē, bet, bļāviens, es taču neesmu mazohiste! Kā lai piespiež sevi darīt to, kas sagādā sāpes?!

Piepeši mani pārņem nebijusi atklāsme: es taču esmu pilnīga idiote! Pirmkārt, mana fiziskā forma nekam neder! Jā, es ikdienā pārvietojos ar velosipēdu, bet kāds tam sakars ar laivošanu?! Otrkārt, aukstasinīgi ignorējot šo apstākli, es labprātīgi (!!!) esmu iekāpusi laivā, it kā taču saprotot, ka būs jāairē ap 100km. Treškārt, – un vai tas tiešām nav briesmīgi? – es taču vispār neprotu airēt! Un, it kā ar šo vēl nepietiktu, par to visu vēl tiek maksāta nauda! Nu, vai tas nav pzdc ar 17 lielajiem C galā?!

Padalos savās pārdomās ar MāriT. Viņš saka: “Bet tu iedomājies, cik forši būs, kad nobrauksi līdz galam! Tu to būsi izdarījusi!” Bet es tik viegli nepadodos: “Zini, es jau sen esmu vecumā, kad nevienam nekas nav jāpierāda. Vismazāk sev. Šī nu ir tā reize, kad man rodas šaubas, vai nudien ir tik labi vienmēr iet līdz galam.”

Pēc tam es iegrimstu dziļās filosofiskās pārdomās par savu dzīvi, gremdējoties atmiņās un uzskaitot gadījumus, kad “iešana līdz galam” patiesībā bijusi tīri taisna bliešanās ar pieri sienā. Jā, cīņa ar sevi. Bet kāda bebra pēc man ar sevi jācīnās?! Es tāpat to daru katru rītu, cenšoties laikā pamosties uz darbu!

“Labāk iesper man un pasaki, lai ceļu uz augšu kuslās rociņas un sāku airēt,” rezumējoši nosaku pēc tam, kad lūpas no runāšanas jau kļuvušas sausas. “Nē, es tā neteikšu,” atbild Māris. Bez vārdiem saprotu, ka šoreiz stāsts nav par nemākulību, bet par to, ka līdz šim lēmumam jānonāk pašai. “Ja nu es maucienu braucu pēdējo reizi? Būtu stulbi nenobraukt līdz galam,” pēc brīža piebilst Māris. Labi, šis arguments mani pārliecina. Komandas biedru uzmest nevar!

Vēlāk Māris sāk dziedāt. Es piebiedrojos. Tā ir vieglāk turēt ritmu. Mūsu repertuārā lielākoties ir šlāgeri. Jo vairāk dziedam, jo grūtāk atcerēties vārdus. Tā panākam kādu kanoe un mazliet padziedam kopā. Taču slepenībā es perinu bēgšas plānu. Vai kaut kāda sava dulluma dēļ man bez rokām jāpaliek?! Galvenais, tikt līdz Staicelei. Tur varēs izkāpt… un atpakaļ nekāpt!

Vāvere un citi zvēri

Staicelē no laivas izsvempjamies kā divi veci kraķi. Pašiem smieklīgi, bet nevar jau ņirgt, vēl apčurāsimies – 50km, kas palikuši aiz muguras, esam airējuši bez izkāpšanas. Kad uzvelkamies krastā, MārisT izskatās noguris un miegains, viņam sāp celis. Man rodas aizdomas – ja vēl turpināšu airēt, kreisās rokas plaukstas locītavai būs nepieciešama ārsta palīdzība. Loģiski domājot, tas ir pietiekami, lai paliktu krastā. Taču, pēc iestiprināšanās ar atbalsta komandas sarūpētajām maizītēm un tēju, mans veselais saprāts neglābjami atkāpjas. Ja jau vairāk kā puse nobraukta, tad būtu baigais aplauziens nenoairēt līdz galam! Vēl lielāks, nekā palikt bez rociņām.

Locītava tiek aptīta ar elastīgo saiti, palēnām sāk aust gaisma, un mēs atkal dodamies ceļā. Kad kļūst gaišs, ir vieglāk. Pagaist tumsas posma bezcerība. Kaut kur ap Sarkanajām klintīm mani parņem mērens chillout, viss liekas jocīgi, mazliet sarunājos ar sevi, ķiķinu, redzu visādus dzīvniekus, kam  principā upē/tās malā nav, ko darīt. Sevišķi mani aizkustina ruda vāvere ar pūkainu asti. Tas nudien ir iespaidīgs skats, kā viņa tup uz kāda zara, kas izslējies virs ūdens! Vēlāk gan mana vāvere izrādās ap koku satinies ūdenszāļu vīkšķis.

MārisT aicina piestāt un apskatīties kādu alu. “Lai tā ala iet DIRST,” neesmu visai atsaucīga, lai gan atšķirībā no vīzijām ar 6 džekiem upes malā samērā džungļainā apvidū un meža zosīm, kas sastājušās ar muguriņām, veido elegantus rakstus, šis vismaz ir reāls apskates objekts. Brīdi vēlāk upe apstājas, un tās dzidrajā virsmā mežs un mākoņi atspīd kā spogulī: skaties uz augšu vai leju – bilde viena un tā pati. Kļūst mazliet baisi – koku galotnēs iekļautās debesis atspīdumā izskatās kā bezgalīgi dziļa aiza. Man nākas mazliet mierināt savas nogurušās smadzenes, kas lēnām pazaudē robežu starp realitāti un iztēli. Taču kopumā ir daudz labāk nekā pirms Staiceles.

Upes vadātājs

Vēlāk mums piemetas vadātājs. Pareizāk sakot, piemetas man. Maratona galapunkts – Stienūži – ir netālu no maniem laukiem un tās vietas, kur reiz sākās mans ekstrēmais Salacas SPA. Tur bija liels laukakmens. Tas ir orientieris, pēc kura skaidrs, ka līdz finišam palicis pavisam nedaudz, lai gan mani jau labu laiku vairs nesatrauc ne smeldzošās miesas, ne multenes, kas rādās, ne arī kas cits. Vienkārši gribas mazliet izstaipīt kājas un pagulēt. Pēc brīža skatos –  TAS laukakmens, juhūūūū! Airējam, airējam, airējam, bet krāces, uz kurām reiz skrubēju kājas, tā arī nepienāk.

Pēc brīža atkal akmens. Identisks. Ā, šitais gan būs īstais! Nē, nav! Tagad es zinu – upes vadātājs iemiesojas laukakmeņos. Rezultātā saskaitu kādus 4 līdziniekus, līdz beidzot ir īstais – taču tam vairs nenoticu, kamēr neesmu redzējusi nākamo pazīstamo objektu – vecā kājnieku tilta pārpalikumus. Vēlāk atklājas, ka vadātājs iemiesojas arī upes līkumos – aiz šī un tā jābūt finišam, saka MārisT. Nav. Bet nu jau ir vienalga. Protams, nevajadzētu nejauši izvelties no laivas, bet principā līdz galam nenobraukt vairs nevaram.

Happy end!

Pēkšņi upmalā parādās pļava ar cilvēku pūļiem. Izskatās, ka esam nokavējuši apbalvošanu un fotografēšanos, bet tas šķiet pagalam nebūtiski. Gar krastu skrien Dace un mūs bildē, smaidu, jo tiešām esmu priecīga, taču bildēs nezinkāpēc palicis vien nedaudz tramīgs upeszvēra skatiens. Saprotu, ka līdz galam esmu tikusi tikai tādēļ, ka braucu vienā laivā ar MāriT. Bet pieredzējušo maucēju prognozētā sajūta “nekad vairs!” tā arī nepienāk.  Un neprasiet, kāpēc. Ir labi. Vienkārši ir! Jo tas ir… TAS!