Prieku es meklēju apzināti. Man ar to ir sarežģītas attiecības. Ir bijušas dienas un mēneši, kad prieks mani ir atstājis, un tad ir licies, ka garām paslīd arī dzīve. Bet reiz es nolēmu: ja reiz nav prieka, jāsāk to meklēt. Vismaz jāmēģina. Vismaz vienu reizīti. Vēl vienu. Tas ir mans ikdienas uzdevums.
Un, kad ir pavisam grūti, es kļūstu par īstu prieka dzinējtīģeri:) Parasti tas ir diezgan saburzījies un noraudājies zvēriņš ar pilošu degunu, ne visai skrējīgs:) Reizēm viņam gribas iet atpakaļ vai neiet nekur – ceļa nav, skaidrības nav, nekā nav, tikai lielas un tumšas bēdas, kas aizēnojušas visu pārējo. Bet es meklēju kādu gaišumu, kaut tā būtu tikai nojausma, elpa. Jo, kas meklē, tas atrod. Tāpēc ir tik svarīgi, KO mēs meklējam.
Tas neatņems sāpes un bēdas, ak, vai – tās mūs pamanās atrast pašas:D Bet, ja iemācīsimies meklēt prieku, ja pieradināsim sevi priecāties, ja padarīsim to par kaut ko tikpat pašsaprotamu kā ēšana vai gulēšana, arī prieks mūs piemeklēs pats, lai dotu spēku izdzīvot grūtības un gudrību no tām mācīties.
Tas nozīmē skatīties dziļāk, pieņemt dzīves mācības un ticēt – viss ir uz labu. Jā, reizēm mēs piedzīvojam nelāgas lietas, bet arī tās var pārvērst auglīgā mēslojumā.
Var palikt un vārtīties sūdu bedrē, un dažreiz ir par grūtu piecelties. Tad var pagulēt, atpūsties. Pacelt uz augšu vismaz acis – un ieraudzīt debesis. Palaist vaļā sažņaugtās plaukstas. Un, ja vajag, lūgt palīdzību. Atzīt savu vājumu un bezspēcību. Iedrošināt sevi: nebaidies saukt! Nebaidies pat tad, kādreiz esi ticis atraidīts. Jo visā pasaulē vismaz viens sadzirdēs un atsauksies.
Ja sāp, ja grūti – ļauj sev sāpēt un sērot, bet skaties uz priekšu. Pat, ja šajā brīdī nespēj saskatīt tur nekā laba – meklē. Jo tikai tas, kurš meklē, atrod. Tici, tavs prieks nepaies tev garām! Tāpēc pajautā sev – ko es meklēju? Uz ko orientējos? Uz kuru pusi skatos?
Teorija? Bet vismaz pamēģini!;) Priekā!
MIERALAUKS 