Kategorijas 'vienā valodā' arhīvs

Kauns jau atzīties, bet iepriekš nebiju lasījusi par klasiku atzīto Orvelu un viņa “Dzīvnieka fermu”, tomēr tā ir grāmata, kuru noteikti jāizlasa. Pret cilvēkiem sadumpojušos zvēru fermas dzīves stāsts, ko autors sauc par  pasaku, ir meistarīga alegorija par Staļina režīmu: “visi dzīvnieki ir  vienlīdzīgi”, tikai realitātē daži ir vienlīdzīgāki. Ir Vadonis, ir aitu bars (ne [...]

(..) Bet ticība jau nenozīmē cilvēka padevību un pazemību šai saulē un ēterisko labas dzīves iespēju aizsaulē. Tā nozīmē vien atbildību par savām domām un darbiem, jūtām un rīcību. Nozīmē arī apjēgu, ka Dievs nav labdarības iestādes priekšnieks, kura pienākumos saviem palaidņa bērniem gādāt humpalas, Dievs arī nav omulīgs tusnis sarkanā vamzī, kuram sūtīt vēstules [...]

Atvediet uz Latviju Josh Groban!

… ja 1 stundu no savas brīvdienas mēs katrs veltītu, lai iesaistītos brīvprātīgajā darbā? … ja, redzot uz ielas atkritumus, mēs tos paceltu un iemestu tam paredzētajās vietās? … ja mēs novēlētu jauku dienu katrai pārdevējai, kas mūs apkalpo veikalā?

Viņš atnāk , ja kādam mazam sprogainam puikiņam uznāk lielais niķis. Atnāk māmiņas stāstos. Arī viņš ir sprogains un reizēm uzvedas pavisam plēsīgi. Viņa dzīve ir ļoti līdzīga mazā puikiņa dzīvei.

Virsrakstā uzdotais jautājums folklorizējies, pateicoties Mārtiņa Rītiņa pavārmākslas paraugdemostrējumiem zilajos ekrānos, bet tieši šī frāze bija pirmais, kas man ienāca prātā, pēc ilgāka pārtraukuma atkal klausoties Peter Gabriel mūziku. 

Turpinot iesākto bērnības nedarbu tēmu, vēl daži jauki piedzīvojumi, šoreiz – no manas māmiņas bērnības.

Brīvdienās kopā ar tuvākajiem radiem nosvinējām mūsu mazuļa 2 gadu jubileju. Tāpat kā izskatā, arī mazā nebēdņa uzvedībās katrs meklē kaut ko no sevis. “Mammas deguns un tēta zods” ir tikai daļa no dzimtas mantojuma. Temperaments un zibenzeļļa daba tikusi ne vien no manis, bet arī no vīratēva. To, kādus nedarbus savā bērnībā strādāja puikas [...]

Ņemot vērā manu visnotaļ emocionālo dabu un sievietes dzimumu, varētu pieņemt, ka acis pēc noklusējuma man ir slapjā vietā. Tā kārtīgi tomēr es raudu reti, un arī tad – ne pārāk ilgi. Kad ģīmis ir sarkans un acis aiztūkušas, paskatoties spogulī, ap sirdi kļūst gluži jautri:) Bet patiesībā – ne par to ir šis stāsts.