MIERALAUKS

7. diena pēc operācijas. Pēdējās naktis guļu pa 3 – 4 stundām. Daudz laika pārdomām. Mūzika austiņās domāšanas procesu neaptur:)
Onkoloģija nav bijusi sveša arī līdz šim – gan rados bijusi, gan darba dēļ nācies saskarties, bet ir pavisam citādāk to… piedzīvot… Man vēl ļoti, ļoti paveicies – audzēju atrada nejauši, bet pietiekami laicīgi, lai būtu labas izredzes. Citām te ir krietni smagāk. Ķīmijas, starošanas, ne viens vien izņemts orgāns un atkal – kārtējā operācija. Vai arī – ar steigu vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās, bet citas veselības problēmas to nepieļauj. Tā ir cīņa par laiku, par vēl vienu dienu dzīvei…

Smiekli šeit atskan gandrīz tikai tad, kad kāds atnāk ciemos – mīļos te ļoti gaida, arī es dzīvoju no viena apciemojuma līdz otram, un esmu no sirds laimīga, ka šajā ceļā nav jābūt vienai.

Bet naktīs un arī dienās, miega savalgotas, viņas raud gandrīz bez skaņas. Klusi vaid. Elpo smagi.

Kad bailēs no vēl lielākām sāpēm ej cauri ellei, tad atliek vienīgi ticēt, ka ir vēl kaut kas aiz un pāri sistēmām, špricēm, nelabai dūšai, bezspēkam, sagraizītam ķermenim un apziņai, ka ar to vēl nebūt nekas nav beidzies.

Kad uzzināju savu diagnozi – vēzis -, biju tai gatava. Jutu, vienkārši jutu, ka šoreiz ir nopietni, jo pēc velotraumas un datortomogrāfijas Stradiņos teica, ka nierē atklāts bumbulis, kas izskatās pagalam nelāgi. Mēnesi gaidīju onkologu. Kopš pirmās vizītes un operācijas pagāja vien pāris nedēļas. Sievietes palātā šausminās: “Tik jauna un vēzis!” Bet arī par to es galu galā priecājos – jo jaunam ir vieglāk atgūties. Man ir palikusi viena niere, bet tā dzīvo daudzi, es pamazām veseļojos un ticu, ka viss būs labi, ar katru dienu esmu mazliet stiprāka. Man ir brīnišķīgs ārsts – dr. Igors Zamullo -, viņam esmu pateicīga ne vien par profesionalitāti, bet arī par cilvēcīgo attieksmi un lielisko humoru. Man ir mani mīļie, un, ziniet, ar šo visu es jūtos kā miljardiere, jo man ir TIK DAUDZ!

Es zinu, ka esmu ļoti pasargāta, bet ko lai saka tām sievietēm, kuru ceļam ir tikai viens virziens?….