Cīņa par vēl vienu dienu dzīvei

7. diena pēc operācijas. Pēdējās naktis guļu pa 3 – 4 stundām. Daudz laika pārdomām. Mūzika austiņās domāšanas procesu neaptur:)
Onkoloģija nav bijusi sveša arī līdz šim – gan rados bijusi, gan darba dēļ nācies saskarties, bet ir pavisam citādāk to… piedzīvot… Man vēl ļoti, ļoti paveicies – audzēju atrada nejauši, bet pietiekami laicīgi, lai būtu labas izredzes. Citām te ir krietni smagāk. Ķīmijas, starošanas, ne viens vien izņemts orgāns un atkal – kārtējā operācija. Vai arī – ar steigu vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās, bet citas veselības problēmas to nepieļauj. Tā ir cīņa par laiku, par vēl vienu dienu dzīvei…

Smiekli šeit atskan gandrīz tikai tad, kad kāds atnāk ciemos – mīļos te ļoti gaida, arī es dzīvoju no viena apciemojuma līdz otram, un esmu no sirds laimīga, ka šajā ceļā nav jābūt vienai.

Bet naktīs un arī dienās, miega savalgotas, viņas raud gandrīz bez skaņas. Klusi vaid. Elpo smagi.

Kad bailēs no vēl lielākām sāpēm ej cauri ellei, tad atliek vienīgi ticēt, ka ir vēl kaut kas aiz un pāri sistēmām, špricēm, nelabai dūšai, bezspēkam, sagraizītam ķermenim un apziņai, ka ar to vēl nebūt nekas nav beidzies.

Kad uzzināju savu diagnozi – vēzis -, biju tai gatava. Jutu, vienkārši jutu, ka šoreiz ir nopietni, jo pēc velotraumas un datortomogrāfijas Stradiņos teica, ka nierē atklāts bumbulis, kas izskatās pagalam nelāgi. Mēnesi gaidīju onkologu. Kopš pirmās vizītes un operācijas pagāja vien pāris nedēļas. Sievietes palātā šausminās: “Tik jauna un vēzis!” Bet arī par to es galu galā priecājos – jo jaunam ir vieglāk atgūties. Man ir palikusi viena niere, bet tā dzīvo daudzi, es pamazām veseļojos un ticu, ka viss būs labi, ar katru dienu esmu mazliet stiprāka. Man ir brīnišķīgs ārsts – dr. Igors Zamullo -, viņam esmu pateicīga ne vien par profesionalitāti, bet arī par cilvēcīgo attieksmi un lielisko humoru. Man ir mani mīļie, un, ziniet, ar šo visu es jūtos kā miljardiere, jo man ir TIK DAUDZ!

Es zinu, ka esmu ļoti pasargāta, bet ko lai saka tām sievietēm, kuru ceļam ir tikai viens virziens?….

Mīlestības pierādījumi

Visu dzīvi esmu meklējusi mīlestības pierādījumus, bet vienmēr ir bijis par maz. Pavisam nesen sapratu: man jāmīl pirmajai. Es varu tikai cerēt, ka arī mani kāds mīlēs. Mīlestība nesola pretmīlestību. To nevar nopelnīt. Mīlestībai nav garantiju, mīlestība ir ticības un cerības jautājums.  Turpiniet lasīt

Prieka dzinējtīģeris

Prieku es meklēju apzināti. Man ar to ir sarežģītas attiecības. Ir bijušas dienas un mēneši, kad prieks mani ir atstājis, un tad ir licies, ka garām paslīd arī dzīve. Bet reiz es nolēmu: ja reiz nav prieka, jāsāk to meklēt. Vismaz jāmēģina. Vismaz vienu reizīti. Vēl vienu. Tas ir mans ikdienas uzdevums. Turpiniet lasīt

Stāsts par neatlaidību un īstu prieku:)

vakar piedzīvotais šļūciens ar laivu no “slīdkalniņa” nosacīti atgādina kaut ko no bērnības dauzīšanās rotaļlaukumā. kā redzams šajā īsajā gabaliņā, esmu visnotaļ priecīga par to, ka izdevās neapgāzties. asinīs virmoja patīkams adrenalīns, taču izrādījās, ka šim piedzīvojumam ir krietni dziļāka jēga nekā sākumā likās.

Turpiniet lasīt

Babītes ezera maldi

Gluda kā spogulis Gāte lēnām nes mani lejup pa straumi. Kājas esmu izcēlusi no smailes, airis iepīts laivas gumijās, seju aizsedz tirkīzzila platmale. Manas domas izšķīst ūdensputnu klaigās, asinis riņķo arvien lēnāk, esmu gurdena, aizverot acis pamostas citas maņas. Kallu smarža un ūdens skalināšanās reibina, un vienīgais, kas attur no laišanās upē zem upes, ir apziņa, ka varu aizmigt un izvelties no laivas. Laiks pazūd, es pārstāju gaidīt ceļabiedrus, uz brīdi aizmirstu atpakaļceļu – tā ir laba sajūta, meditatīvs miers – beidzot apstāties, iekšēji norimt, apklust.

Gāte

Pēc brīža sadzirdu balsis. Pārējie divi no mūsu trijotnes atgriežas no upes atzara pētījumiem un nu  gatavi doties tālāk, uz Babītes ezeru. Ceļā mūs noķer kāds makšķernieks ar motorlaivu, vaicā, vai ko meklējam – te nekā neesot. Šķiet, viņam liekas dīvaina mūsu biežā apstāšanās niedru puduros. Viņš pastāsta, ka kādu gabalu tālāk pa labi ir eja, caur kuru var  nonākt Babītes ezerā.

Niedres iekļauj mūs no abām pusēm, ūdens virsmu sazaļinājušas sīkas lapiņas ar saknēm, vīngliemeži – no baltiem līdz pat tumši brūniem – skalojas starp tām, tup uz lēpju lapām, tie ir visur, liekot muļķīgi jokot, līdz mūsu 3 cilvēku grupas vadonis sasmejas līdz asarām, tās rit pār viņa nosauļoto seju, un es klusībā domāju – šī ir lieliska diena un lieliska kompānija.

Turpiniet lasīt

Sapņi

Pēdējās dienās daudz vielas pārdomām. Iekšējais soģis mēdz būt ļoti spēcīgs – taču man šajā kontekstā jādomā par kompensācijas mehānismiem, kas sāk darboties tad, kad ārēji, arī apziņas līmenī šķiet – nav atlicis ne kripatiņas spēka. Kad galvā iestājies pilnīgs juceklis, sapņos pamostas upe zem upes, un, ja vien pietiek drosmes atšifrēt simbolus, kas ir pārāk spilgti, lai no rīta pamostoties tos vienkārši aizmirstu, zemapziņa gluži kā labs draugs brīdina, pasaka priekšā, atgādina – nenoliedz savas emocijas un vajadzības, nevaino sevi par tām… mīli sevi!

Emocionāls stāsts par dīvainu rīcību

BRĪDINĀJUMS!

1 – Rakstā izmantota ne visai cenzēta leksika. 2 – Autorei piemīt mērens topogrāfiskais kretīnisms, līdz ar to var gadīties, ka tekstā minētie ģeogrāfiskie objekti oficiālajos avotos figurē ar citiem parametriem un otrādi.

Tā ir pavisam parasta, balta A4 lapa, acīmredzami viesojusies drukātājā, kurā tiek izmantota krāsaina tinte. Lapas augšmalā ir Salacas mauciena logo, kas izskatās pēc stilizētas laivas ar seju, kurai acī iebakstīts airis. Skaidrs, ka šīs bildes zemteksts ir sevišķi izsmalcinātas sadomazohistu rotaļas. Zemāk  – dažas rindiņas teksta, kas apliecina: persona, kam piešķirts šis papīrs, “tiešām ir nobraukusi visu Salacu vienā maucienā”.

Dīvainā kārtā šī persona esmu es  – cilvēks, kurš pirms tam laivā sēdējis tieši 2 reizes. Turpiniet lasīt

Galvas universalitāte

Epopeja ar dihidromonoksīdu iedvesmoja kādu manu čomu padalīties ar savu pieredzi, pārbaudot savu draugu loģiskās spriestspējas. Eksperiments bija pavisam vienkāršs un, iespējams, kāds no jums ir mēģinājis darīt kaut ko līdzīgu vai varbūt pats kļuvis par izmēģinājuma trusīti. Rezultāti kā allaž, protams, iepriecina:D Turpiniet lasīt

Muļķu akcija “Pret dihidromonoksīdu pārtikas ražošanā!”

Šodien saņēmu ķēdes vēstuli ar SOS. Parasti ķēdes vēstules nonāk miskastē un to sūtītāji – melnajā sarakstā. Bet šoreiz mani piesaistīja  vēstules nosaukums: “SOS! PARAKSTIES PRET DIHIDROMONOKSĪDU PĀRTIKĀ!” Gudrākie no jums sapratīs uzreiz, kāpēc šis lieliem burtiem drukātais uzraksts mani uzrunāja tik ļoti, lai rakstītu blogu. Bet par visu pēc kārtas!
Turpiniet lasīt

Netērējies reklāmai – piesauc referendumu!

Vārds “referendums” ir kļuvis par kaut ko līdzīgu “Sezam, atveries!” Atliek tikai izsūtīt ziņu aģentūrām preses relīzi par ieceri vākt parakstus kārtējās tautas nobalsošanas rīkošanai, kad, skat! – bezmaksas reklāmas laukums Latvijas ziņu portālos garantēts!

Visvairāk mani pārsteidza vakar TVnet pirmajā lapā publicētā ziņa (???) par iniciatīvu vākt parakstus, lai atceltu alkohola tirgošanas ierobežojumus. Idejas autors – alkohola atlaižu portāls – veiksmīgi uzķēris burvju vārdiņu, kas darbojas kā žurnālistu smadzeņu pašzombēšanās palaidējmehānisms, protams, ja vien tur vēl vispār ir, ko zombēt. Atšķirībā no mēnessērdzības, referendumsērdzība ir lipīga un vakcīna pret to vēl nav izgudrota.

Tad nu pamētāsimies ar idejām: par ko vēl varētu ierosināt referendumu?