Virsrakstā uzdotais jautājums folklorizējies, pateicoties Mārtiņa Rītiņa pavārmākslas paraugdemostrējumiem zilajos ekrānos, bet tieši šī frāze bija pirmais, kas man ienāca prātā, pēc ilgāka pārtraukuma atkal klausoties Peter Gabriel mūziku. 
 
Klausoties jebkuru mūziku, man ir svarīgi identificēties ar to, it kā ienirt ritmā, skaņās un noskaņās. Un tad ir tā: vai nu tu jūties kā slīkonis, cenšoties ātrāk tikt ārā, varbūt – priecīgs paplunčājies un meklē dziļāku baseiniņu, bet var arī justies kā mazs bērns, kas priecīgs rosās mātes miesās. Nu, lūk, Gabriela mūzika atbilst pēdējam variantam:) Tā ir organiska savienība. Lai gan mana dzīve ir daudz steidzīgāka, nekā viņa dziesmas, Gabriela mūzikas ritmu izjūtu kā 100% savējo. Esmu domājusi, kāpēc tas tā ir. Varbūt mans patiesais ‘es’ grib dzīvot lēnāk? Bet varbūt tas ir tik iedarbīgi, jo darbojas kā līdzsvarojošs faktors.
 
Es ļoti ceru, ka kādreiz dzīvē man būs iespēja apmeklēt šī, manuprāt, ģēnija koncertu klātienē. Jāāāā, šo es varētu pieminēt savam pirms kāda laika publiskotajam sapņu sarakstam:)
 
 

About Arta

Meitene no laukiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s