Ja Tev kāds piedāvā “iet pa taisno”, padomā divreiz, vai tiešām tas sanāks taisnāk. Man šie vārdi kļuva par sākumu ekstrēmam un smieklīgam piedzīvojumam. Uz īsu brītiņu esmu ieskrējusi pilsētā – laukos šis karstums tomēr ir pārdzīvojams daudz vieglāk. Pāris km līdz Salacai, kur ūdens ir silts kā vannā!

Pirms pāris dienām ar jaunāko māsu Katrīnu un diviem radubērniem Ritu (12) un Kristapu (14) sataisāmies iet nopeldēties. Ceļš putekļains un saule cepina kā uz pannas. Man ienāk prātā ideja, ka vajadzētu iet pa taisno, cauri mežam. Kādreiz tā darījām kopā ar tēti, ejot makšķerēt. Kamēr es domāju, pārējie jau iegriezušies ceļgalā. Nevaram atrast taku, tāpēc zvanām brālim uz Rīgu, lai noskaidrotu, kur īsti tā ir. Viņš pastāstīja – pie A veida elektrības staba jābūt stigai, tur jāiet iekšā. A veida stabu atradām, kaut ko līdzīgu stigai – arī. Ooo, atrodam taciņu! Tomēr ātri vien tā nezin kādēļ pazūd.  Tomēr ejam tālāk. Mežs pilns kritalu, nemaz neizskatās pēc tā, kur gājām bērnībā. Kristaps tiek uz priekšu visveiklāk, mums, meitenēm, tik ātri neiet.

Kristaps iet pa priekšu un brīdina, ka priekšā dubļi. Protams, vispirms tajos ieperas mana māsa. Līdz ceļiem. Tupelītes iestieg, jāmakšķerē ārā. Lieki teikt, ka viņa izsktās smieklīgi. Vēl smieklīgāk, ka arī man nepietika prāta apiet apkārt un arī es savas šļūcenes dabūju kašņāt ārā. No smiekliem gandrīz, atvainojiet, apčurājos, kājas dubļainas, rokas līdz elkoņiem arī. Protams, tieši tad sāk sejā krist mati un apkārt spindz izbadējušies  dunduri – kaut kā negribas vēl iesmērēt ar dubļiem seju.

Tas mežs kopumā ir drausmīgs! Vieni vienīgi brikšņi, nav jau jēgas tupeles vilkt kājās, tāpat krīt nost! Lienam zem kritušiem kokiem, pāri tiem, zari mūs skrāpē, brrr, esam laimīgi, kad galu galā tomēr iznākam pie upes. Arī tur neizsskatās gluži tā, kā agrāk, man liekas, ka mēs bijām aizgājuši no stigas pa kreisi. Krasts visai mežonīgs. Bet tas nekas, galvenais – ŪDENS, kur nomazgāt dubļus un atvēsināties pēc karstuma un kukaiņu kodumiem. Plunčājamies un domājam, ka vilkties atpakaļ cauri tiem brikšņierm – nu galīgi negribas. Atkal būsim dubļaini, un tādā paskatā vēl būs jāiet gabals pa lielceļu uz mājām, biedējot garāmbraucējus. Turklāt, kamēr tiksim  galā, viss būs smuki piekaltis!

Vajadzētu tikt līdz vietai, uz kuru bijām plānojuši iet sākumā, tur var normāli tikt uz ceļa. Bet pa tādu krastu? Nu, atvainojiet, tā jau nav nekāda izpļautā Bastejkalna kanālmala! Jālaižas pa upi līdz Korģītei! Vasarā Salacā nav dziļš, nav arī atvari un straumes. Kristaps saka: vajag turēties pie baļķiem. Sacīts – darīts! Viņš sadabū divus pagarus praulus, kas labi turas virs ūdens. Sasaiņojam savas drēbītes (varējām arī nesaiņot, tāpat viss bija slapjš), uzliekam mugurā un laižamies lejā. Katrīnas mobilais, protams, izmirkst un vairs nav reanimējams.

Peldēšana ar baļķiem ir tīrā atpūta! Ceļojam garām kādām mājām. Diemžēl tās ir nepareizajā krastā! Tur tantuks peldas un tā jocīgi skatās uz mums. Nu, ir jau arī dīvaini – laivotājus Salacā  var redzēt bieži, bet baļķotājus? Mēs, pieklājīgi cilvēki: labdien! – Labdien, labdien, atsaucas apjukušais tantuks, piebilstot: nu ja, šitā jau laikam tagad ērtāk! – Ērtāk gan!😀

Taču mūsu ērtības drīz beidzas, jo priekšā krāces – sekls un akmeņains, īstā vieta, kur straumei ieskrieties. Sākumā baļķus nelaižam vaļā. Te nu sākas ekstrēmais Salacas SPA, jo gar akmeņiem tiekam noskrubēti tā, ka tagad jāstaigā ar gariem brunčiem. Pat kāju nagu laka atdauzīta! Skaidrs, ka jāmetas krastā. Kristaps ar Ritu jau malā, bet mēs ar māsu vēl kuļamies. Es nevaru noturēties pie baļķa un laižu to vaļā, straume mani nes uz priekšu, tomēr kaut kā izdodas iemūdzīt kājas starp akmeņiem un apstāties. Tajā brīdī atsaitējas mana drēbju pauniņa un labu brīdi cīnos, lai mans jaunais rozā krūšturis neaizietu jūriņā😀

Ja neskaita cīkstēšanos ar slapjajiem kankariem, tāda sēdēšana krācēs ir visai patīkama – kārtīga ūdensmasāža! Māsa arī tup krācēs, turklāt joprojām iekrampējusies baļķī, ko straume cenšas izraut. Kristaps no krasta sauc, lai nelaiž vaļā, tāds prauls vēl labi noderēšot! Galu galā, redzot, ka vai nu baļķis, vai Katrīna, viņš tomēr žēlīgi piekrīt to palaist vaļā, tiesa gan, pats panākot pretī un izvelkot krastā. Galu galā mums kaut kā izdodas tikt malā – labāk, t.i., nesāpīgāk ir, ja šļūc uz dibena ar kājām pa priekšu.

Krastā mums uzbrūk dunduru bari, vispār tie šogad ir šausmīgi! Manas apdauzītās kājas nu ir arī sakostas līdz asinīm. Ko darīt? Velkam mugurā slapjās drēbītes un abas ar Ritu ejam prasīt uz tuvējām mājām, cik tālu līdz Korģītei. Tur cits tantuks skatās, skatās uz mūsu pilošajām drēbēm un prasa: vai t’ pa upi nācāt? – Nu, mums tā sanāca! Līdz Korģītei tālu neesot – aiz līkuma, aiz dziļuma – tur būšot. Kristaps grib, lai praulus stiepjam līdz, bet to nu neesam ar mieru – vai tad mežā koku trūkst?!

Skaidrs, ka pa krācēm pārvietoties nav iespējams, tādēļ jāiet vien iet pa krastu. Izpļautais zālājs drīz vien pārvēršas tīteņiem un asām zālēm samudžinātos brikšņos, ko apsēduši asinskāri kukaiņi. Aiz krācēm atkal lienam ūdenī, Kristaps sadabūjis koku. Māsa, kura peld pa priekšu,  mūs gaidot, gandrīz krīt panikā, jo nevar atkauties no maniakālajiem kodējiem. Peldam un pēc brīža Katrīna krastā saskata smuku vietiņu ar izbūvētu nojumi. Lieliska vieta, kur beigt mūsu ceļojumu! Izrādās, esam atklājuši pašvaldības ierīkoto atpūtas vietu laivotājiem. Nu mēs beidzot varam normāli izpeldēties!!! Pa upi esam nogājuši kādus 5km.

Gudri jau tas nebija, ja ņem vērā, ka gājām kopā ar bērniem, tomēr Kristaps pēc tam teica, ka šis piedzīvojums neesot nekas pret to, ko viņš jau ir darījis un ko vēl iecerējis. Salīdzinājumam – pavasarī, kad ledus vēl nebija pilnībā izgājis, viņš kuģoja pa Svētupi ar ledusskapi. Atpakaļceļā bērni nekādi nespēja noticēt, ka man ir tik daudz gadu😀, pēc tam vēl mājiniekiem prasījuši, vai tiešām TIK😀 Par mums ar māsu esot sajūsmā – jāāā, atrodi vēl tik dullus pieaugušos, kas gatavi ielaisties tādā avantūrā!

About Arta

Meitene no laukiem.

One response »

  1. […] – Stienūži – ir netālu no maniem laukiem un tās vietas, kur reiz sākās mans ekstrēmais Salacas SPA. Tur bija liels laukakmens. Tas ir orientieris, pēc kura zināšu, ka līdz finišam palicis […]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s