Šodien pa ilgiem laikiem beidzot biju devusies garajā pasataigā. Kaut kā ļoti sen nebiju jutusi, cik labi ir nesēdēt četrās sienās un neblenzt datorā, bet tā vietā skatīties uz kokiem, redzēt debesis un dzirdēt vēja kaukoņu, ejot pār tiltu. Labi zināt, ka ir Kāds, uz kuru paļauties un ka tev nav jābūt dievam. Labi, ka tu vari būt tāds mazs un priecīgs:)

Vakar biju pie t. Maksimiliana. Viņš man tiešām ir īsta Dieva dāvana! Man tika veselas divas ar pusi stundas viņa laika, jo, kas viņu pazīst, zina, ka tēvs ir ļoti noslogots un viņam ir daudz tādu bērnu kā es:) Maksimilians runājot vienmēr skatās acīs. Vienkārši, atvērti. Tas ir bērna skatiens, gana skatiens – ja tu ielūkotos, noteikti pamanītu, cik redzama var būt mīlestība. Man šķiet, ka tādas acis varētu būt bijušas mazajam brālim Asīzes Francim. Lūk, par to es šodien domāju.Un par balto klosteri Lietuvā, kur balts ir viss – telpas, durvis, galdi, sveces – arī māsas tērpušās baltā. Un tur ir kluss.

About Arta

Meitene no laukiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s