Bija reiz dīķis. Dīķī peldēja dažas pīles. Reizēm dīķī nolaidās arī citi putni. Kāds papeldēja un aizlidoja, kāds palika. Reiz atlidoja kāds putns, ar kuru pīles vienojās par strādāšanu kopā. Lai darbs labāk veiktos, pīles iedeva putnam gliemežvāku. Ātri vien putns saprata, ka darbs pīļu dīķī ir slīcināšanās, tāpēc paziņoja dīķa saimniekiem, ka drīz vien dosies prom. Saimnieki solīja samaksāt par nostrādāto. Taču tad dīķa pīles apspriedās un saprata, ka viņām apnicis būt vienkārši pīlēm, vajadzētu parādīt zobus!

Zobu viņām nebija, bet skaļi pēkšķēt – to gan viņas prata. Viņas bija apvainojušās, ka kāds nonicinājis viņu dīķi – vai tad tas nav brīnišķīgs? Vai tad tiem, kas te strādā, nav jābūt pateicīgiem par izrādīto godu?! Nē, putns samaksu nav pelnījis!

Pīles pieteica karu. Taču, lai gan pēkšķētājas viņas bija varenas, taktiķes – nepavisam. Taču tas nekas. Viņas kūla ūdeni, draudēja un aizmirsa, ka atrodas nevis okeānā, bet plančkā. Viņas skaļi brēca un iedomājās, ka viņām aug spuras un parādās asi zobi, jā, jā, viņas domāja, ka pārvēršas par īstām haizivīm. Bet pīles bija aizmirsušas, ka zivis par putniem varbūt pārvēršas, bet otrādi gan nekad nenotiek. Arī karalauku nebija pienācīgi izpētījušas un nezināja, ka putnam jau ir pieredze ar pēkšķētājām un pie viņa palicis gliemežvāks. Turklāt viņam patīk spēlēt šahu, jo tas iemāca redzēt dažus gājienus uz priekšu.

Putns labi apsvēra, ko var zaudēt pats un ko var zaudēt pīles. Atcerējās dzīves skolā apgūtās gudrības, atcerējās par saviem okeāna draugiem, aprunājās ar putnu viedajiem un saprata, ka cīņā iesaistīsies.

Mazais dīķītis viļņojās uz nebēdu. Zinātāji gan runā, ka tāda dūņu vandīšana bijusi arī agrāk. Pēkšķētājas centās ar viltu “pa labam”. Kad tas nesanāca, izdomāja spiest uz emocijām – gan šā, gan tā. Gribēja likt putnam justies kā parādniekam, teica, ka citi putni tā nedara un vispār – putna darbs nekam neder. Bet putns bija pārāk pieredzējis, lai pakļautos tik klajai manipulācijai. Tad pīles domāja viņu iebaidīt. Gan šņāca, gan neesošos zobus rādīja, gan piesolīja maitu lijas uzsūtīt, bet putns – nebaidījās.

Pīlēm tomēr bija vajadzīgs gliemežvāks. Tas bija vērtīgāks nekā samaksa, ko viņas vēlējās paturēt sev. Putns gaida. Viņam nekur nav jāsteidzas. Dīķī joprojām viļņojas. Pīles pēkšķ, bet putni lido tālāk.

About Arta

Meitene no laukiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s