Epopeja ar dihidromonoksīdu iedvesmoja kādu manu čomu padalīties ar savu pieredzi, pārbaudot savu draugu loģiskās spriestspējas. Eksperiments bija pavisam vienkāršs un, iespējams, kāds no jums ir mēģinājis darīt kaut ko līdzīgu vai varbūt pats kļuvis par izmēģinājuma trusīti. Rezultāti kā allaž, protams, iepriecina:D
No sava tālruņa apmēram 20 cilvēkiem viņš nosūtīja identisku īsziņu ar lūgumu piezvanīt uz viņa numuru, lai palīdzētu atrast telefonu, kurš esot kaut kur nobāzts. Vairāk nekā puse tiešām piezvanīja, nepamanot, ka tikko saņēmuši sms no tā paša numura, uz kuru zvana. Tātad, loģiski domājot, aparāts atrodas īpašnieka rokās.
Man, protams, patīk par cilvēkiem domāt labu. Man nepatīk domāt, ka viņi ir ēzeļi. Un, manuprāt, šajā gadījumā pie vainas nevis stulbums patoloģiskais, bet neuzmanība vulgaris. Tomēr, tomēr…
Iztiekot bez vispārinājumiem un tomēr skatoties globālāk, nevar nepamanīt, ka nedomāšana kā domāšanas veids ir simptomātiska, plaši izplatīta, skar dažādu vecumu, dzimumu un sociālā statusa cilvēkus, un gluži kā amerikāņu filmās mēdz izraisīt krīzes, katastrofas un vispārēju “kirdik”, BET ar visu šo negalīgi garo penteri (ja nu kāds to tiešām ir izlasījis līdz galam) es vēlos pateikt tikai vienu: izmantosim galvu ne tikai ēšanai!
Un, jā, galvas universalitāte. Nevis universitāte.
MIERALAUKS 