Pēdējās dienās daudz vielas pārdomām. Iekšējais soģis mēdz būt ļoti spēcīgs – taču man šajā kontekstā jādomā par kompensācijas mehānismiem, kas sāk darboties tad, kad ārēji, arī apziņas līmenī šķiet – nav atlicis ne kripatiņas spēka. Kad galvā iestājies pilnīgs juceklis, sapņos pamostas upe zem upes, un, ja vien pietiek drosmes atšifrēt simbolus, kas ir pārāk spilgti, lai no rīta pamostoties tos vienkārši aizmirstu, zemapziņa gluži kā labs draugs brīdina, pasaka priekšā, atgādina – nenoliedz savas emocijas un vajadzības, nevaino sevi par tām… mīli sevi!

About Arta

Meitene no laukiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s