Gluda kā spogulis Gāte lēnām nes mani lejup pa straumi. Kājas esmu izcēlusi no smailes, airis iepīts laivas gumijās, seju aizsedz tirkīzzila platmale. Manas domas izšķīst ūdensputnu klaigās, asinis riņķo arvien lēnāk, esmu gurdena, aizverot acis pamostas citas maņas. Kallu smarža un ūdens skalināšanās reibina, un vienīgais, kas attur no laišanās upē zem upes, ir apziņa, ka varu aizmigt un izvelties no laivas. Laiks pazūd, es pārstāju gaidīt ceļabiedrus, uz brīdi aizmirstu atpakaļceļu – tā ir laba sajūta, meditatīvs miers – beidzot apstāties, iekšēji norimt, apklust.
Pēc brīža sadzirdu balsis. Pārējie divi no mūsu trijotnes atgriežas no upes atzara pētījumiem un nu gatavi doties tālāk, uz Babītes ezeru. Ceļā mūs noķer kāds makšķernieks ar motorlaivu, vaicā, vai ko meklējam – te nekā neesot. Šķiet, viņam liekas dīvaina mūsu biežā apstāšanās niedru puduros. Viņš pastāsta, ka kādu gabalu tālāk pa labi ir eja, caur kuru var nonākt Babītes ezerā.
Niedres iekļauj mūs no abām pusēm, ūdens virsmu sazaļinājušas sīkas lapiņas ar saknēm, vīngliemeži – no baltiem līdz pat tumši brūniem – skalojas starp tām, tup uz lēpju lapām, tie ir visur, liekot muļķīgi jokot, līdz mūsu 3 cilvēku grupas vadonis sasmejas līdz asarām, tās rit pār viņa nosauļoto seju, un es klusībā domāju – šī ir lieliska diena un lieliska kompānija.
Vēlāk mēs nogriežamies kādā līcītī: beidzot var redzēt apvārsni, skatam paveras klajums, kura seklajā ūdenī, kam cauri spīd zāles staipekņi, bet virspusi rotā baltās un dzeltenās ūdensrozes, peld bariņš gulbju. Babītes ezerā ligzdo ap 60 putnu sugu, arī tādi, kas ierakstīti Pasaules Sarkanajā grāmatā.
Grupiņas vadonis dodas pētīt līcīti, abi ar vīru paliekam divatā – pļāpājam, klusējam, vērojam zemūdens pasauli un debesis, kur mākoņos spēlējas dažādu toņu pelēkie un pamalē rietam gatavojas saule. Mums ir labi tepat.
Niedres ezera līcīti iekļāvušas kā zaļa siena. Kad brauciena iniciators atgriežas, izrādās, starp zāļu puduriem ir daudzas līdzīgas ejas. Kura ir īstā? Nekas, mēs taču vēlamies izbraukt ezeru, tāpēc nolemjam airēt pa perimetru. Taču tas nemaz nav tik vienkārši kā varētu domāt. Nepārredzamās zāles apslēpušas skatienam krastus kā mūris. Veries, kur gribi – viss izskatās vienādi zaļš un līdzīgs.
Vienā brīdī saprotam, ka braucam pa riņķi. Vai tiešām?! Vai tiešām esam apmaldījušies?! Liekas – tas taču tepat bija. Virziens skaidrs pēc saules, bet vienalga – mums ir piemeties vadātājs, vairākārt ejas starp niedrēm beidzas ar strupceļu. Klusībā pie sevis uzskaitu: sāk krēslot, GPS nestrādā, telefoniem baterijas nosēdušās, uz trim mums ir 4 sendviči, 3 tomāti, pāris litru ūdens un pretodu līdzeklis.
Protams, ezers nav nekāds okeāns, vienā malā redzam koku rindu, bet tā nav t ā puse, kur esam atstājuši mašīnu. Kaut kā negribas staipīt laivas pa sauszemi vai bezgalīgi maldīties niedru puduros, aiz kuriem neko nevar redzēt. Tomēr pēdējais variants vienā brīdī nemaz tik slikts vairs nešķiet. Ir pat interesanti līkumot šaurajās ejās, airiem pinoties ūdenszālēs un mēģinot trāpīt starp kallu puduriem. Kas būs priekšā? Domās gan apņemos turpmāk būt vērīgāka pret īpašām pazīmēm. Lai gan – kādas pazīmes tādā mūžamežā?!
Puiši grib uzairēt, tas mazliet izraisa stresu, jo man ir iepatikusies lēnā maldīšanās un pēc vairāku stundu airēšanas esmu pagurusi, bet pārāk labi saprotu – drīz satumsīs, mums nav nekādu gaismas ierīču, nav nakšņošanai piemērota apģērba. Nē, nekādas briesmas jau nedraud, bet barot dundurus arī negribas.
Kad nesaprotamā veidā atkal esam līcītī, man šķiet, ka ejā, kur tikko iebraucis grupas vadītājs, pamanu zaļu laivu. Ne mūsējo. “Vāveres arī redzi?” joko vīrs. Zaļās laivas tiešām nav, un es domāju: johaidī, halucinācijas?! Tāpēc jūtos bezgala atvieglota, kad ieraugu laivu vēlreiz. Tā ir pavisam īsta. Atpakaļceļš skaidrs. Jāpasteidzas, jo jāpaspēj laikā atgriezties laivu bāzē, kur mūsu ceļvedi gaida laivotāju grupa. Airēju nikni, bet laiva zaudē kursu. Kļūstu pavisam dusmīga. Vīrs sāk mani skubināt un steidzināt. Nē, nē, nē, tagad mani nedrīkst aiztikt! Steiga šai dienai nepiedien! Pēc brīža esmu nomierinājusies un arī smaile sāk klausīt! Uhhh…. Kad kravājamies krastā, sāk rasināt lietus. Tas bija jauki. Un… mazliet žēl, ka neapmaldījāmies pa īstam:)
Rezumē: joprojām netieku vaļā no sajūtas, ka cilvēks šajā putnu un ūdenszāļu valstībā ir lieks, taču palūrēt gar priekškara maliņu… mmmmm!
MIERALAUKS 