Bezbriļļu efekts

Kamēr vieniem ikrīta rituāls ir kafijas dzeršana vai avīžu lasīšana, man – izmisīga briļļu meklēšana. Slēpties mīlošu mantu nesekmīga meklēšana ir viens no veidiem, kā ātri un efektīvi nokaitināties. Protams, šo mūžīgo problēmu viegli varētu atrisināt, noliekot brilles vienmēr vienā un tajā pašā vietā, bet laikam tas ir par daudz prasīts no ‘cilvēka – haosa’, jo tās tur nav arī tad, ja esmu pilnīgi pārliecināta, ka esmu nolikusi tieši TUR. Šorīt palaimējās nenokaitināties, bet savas „otrās acis” tā arī neatradu. Toties man radās dažādi iespaidi, atrodoties uz ielas bez brillēm. Turpiniet lasīt

Sačokurošanās prieks

Adatas acs JeruzalemēBraucot uz darbu, autobusā satiku Līgu Dimiteri. Virtuāla zināmība rada īstas pazīšanās sajūtu, bet nu mēs esam satikušās arī realitātē. Līga man uzdāvināja sava dēla Stefana Ezras pēdējo dzejoļu grāmatu “melnā parandžā ar baltiem komatiem uz savām bērēm ierodas jērs”. “Stefans vairs neraksta,” teica Līga. “Ko viņš gribēja pateikt, to pateica.” Mani pateiktais uzrunāja. Turpiniet lasīt

Mēs ievēlēsim, bet viņi būs vainīgi

Tā kā mana darba telpa ir virtuālā vide, tad ieskatos arī internetkomentāros. Vairāku mēnešu laiku esmu novērojusi, ka negatīvo komentāru skaits pieaug un gandrīz katrā tēmā – vai tās būtu suņu modes, laika apstākļi vai kārtējais japāņu robots – bez virtualizētas 13. janvāra bruģakmens mētāšanas neiztikt: valdība mums visu dzīvi sačakarējusi un vispār – nekas labs nav gaidāms. Tā nu man radās pārdomas par sūnciemiešu nāciju. Turpiniet lasīt