Braucot uz darbu, autobusā satiku Līgu Dimiteri. Virtuāla zināmība rada īstas pazīšanās sajūtu, bet nu mēs esam satikušās arī realitātē. Līga man uzdāvināja sava dēla Stefana Ezras pēdējo dzejoļu grāmatu “melnā parandžā ar baltiem komatiem uz savām bērēm ierodas jērs”. “Stefans vairs neraksta,” teica Līga. “Ko viņš gribēja pateikt, to pateica.” Mani pateiktais uzrunāja.
“(..) sačokuroties un izlīst caur adatas aci
būt Dieva redzeslokā
iemīlēties upē, foreļu zvīņās
iebarot dzērvi ar medu
un atdusēties zvaigžņotā siena gubā…”
būt Dieva redzeslokā
iemīlēties upē, foreļu zvīņās
iebarot dzērvi ar medu
un atdusēties zvaigžņotā siena gubā…”
Sačokuroties nozīmē būt mazam un nabagam. Tikai līdz zemei noliekties spējīgi kamieļi un nabagie, un mazie izlien caur Adatas aci – Jeruzalemes šaurajiem vārtiem ceļā pie Dieva. Sačokurošanās ir arī mans aicinājums – aicinājums būt par Dieva nabagu – par mazāko no mazajiem, par pieaugušu cilvēku ar bērna sirdi.
