Stāsts par neatlaidību un īstu prieku:)

vakar piedzīvotais šļūciens ar laivu no “slīdkalniņa” nosacīti atgādina kaut ko no bērnības dauzīšanās rotaļlaukumā. kā redzams šajā īsajā gabaliņā, esmu visnotaļ priecīga par to, ka izdevās neapgāzties. asinīs virmoja patīkams adrenalīns, taču izrādījās, ka šim piedzīvojumam ir krietni dziļāka jēga nekā sākumā likās.

20 gadu garumā man nācās sadzīvot ar paniskām bailēm, ko piedzīvoju ik reizi, kad peldējos. šī nepatīkamā reakcija bija paliekas no pārdzīvotas slīkšanas. paradoksāli, jo ūdens ir mana stihija.

tieši stihijas mīlestības vārdā pirms dažiem gadiem nolēmu, ka no bailēm var tikt vaļā, iemācoties peldēt. beidzot saņēmos, aizgāju uz baseinu, noalgoju treneri un sāku mācīties turēties virs ūdens, zemapziņā visvairāk tomēr cerot iemācīties nebaidīties.

peldēt iemācījos, taču panika neatkāpās. katru reizi, kad ūdenī sajutu nogurumu, pirms vēl mēģināju nostāties kājās, man piezagās stindzinoša šausmu sajūta. ar laiku es iemācījos tai nepakļauties, bet arvien bija ļoti jāpiedomā, lai nesāktu bezsakarīgi un krampjaini tirināties, un no tiesas nenoietu pa burbuli:D kad uznāca bailes, manas kustības kļuva saraustītākas un mutē trāpījies ūdens paralizēja spēju to norīt vai izspļaut. man šķita, ka spēki burtiski izskalojas no manis kā ūdens gar manu ķermeni. šīs sajūtas bija ļoti līdzīgas tām, ko piedzīvoju slīkstot.

ar pēdējām saprāta paliekām mēģināju neļauties emocijām un pārliecināt sevi: tā ir panika, tā ir tikai psiholoģiska reakcija, es taču māku peldēt, vajag atslābināties, ūdens pats mani turēs, es varu saukt palīgā (nekad to nedarīju:D), man tikai jāapgriežas uz muguras – un, kad apgriezos, es centos skatīties debesīs, ieraudzīt kādu mākoni vai putnu, lai skatienam būtu, kur aizķerties, – un nedomāt par necaurredzamo dzelmi, mazliet atpūsties un tad ātrāk irties uz krastu.

visticamāk, par manu cīņu neviens pat nenojauta, tā notika manā galvā, bet dažkārt es jutos tā, it kā būtu ar rokām pārrakusi kartupeļu lauku:D es nerunāju par savām bailēm skaļi – man ar tām bija jātiek galā pašai. bieži šķita, ka vajadzētu likties mierā un aizmirst par ūdeni, taču tad es turpināju peldēt sapņos – bez bailēm! tas mudināja nepadoties.

kad sāku laivot, es sāku justies mazliet drošāk – jo nu mani turēja arī kajaks un līdzsvaram bija airis. taču bailes no dziļuma un iekrišanas ūdenī pavisam tā arī neatkāpās.
….
nenofilmētajā šļūcienā pirms šeit redzamā laiva aizgāja šķībi un es, protams, apgāzos. tajā vietā Āgenskalna līcis ir dziļš, ar 2.30m airi izstieptā rokā dibenu aizsniegt nevar. dziļš un sasodīti tumšs!:D bet es – ne tikai zem ūdens, bet arī zem laivas. ideāli priekšnoteikumi kārtīgai panikai!:D

taču… vakar nekādas panikas nebija! zem ūdens smuki atāķēju laivas brunci, ar kājām atspēros pret pedāļiem (ne gluži pareizi, jo, izrādās, jāatspiežas ar rokām pret laivas malu:D) un izpeldēju ārā. nekādu histērisku kustību, nekādas ūdens sarīšanās, nekāds piešņauktais deguns – un nekādu šausmu!

lūk, tāpēc esmu tik priecīga – jo jūtu, ka esmu izcīnījusi kādam varbūt smieklīgu, bet man ļoti nozīmīgu uzvaru pār vienu no savas dzīves lielākajām fobijām (otra ir čūskas:D). un iemācījusies to, ka neatlaidība tiek atalgota ar desmitkārtīgu prieku!;)