Es itin neko nesaprotu no kases grāvējiem un drīzāk izvairos no grāmatām, kurām piedēvēts bestsellera statuss. Literatūras patēriņā priekšroku dodu klasiķiem, tādēļ autori  – laikabiedri manos plauktos ir izņēmums. Tomēr ir pāris grāmatas, kuras liek domāt, ka varbūt  man pienācis laiks mainīt savus konservatīvos ieradumus. Hāleda Hoseinī “Pūķu ķērājs” un “Tūkstoš sauļu mirdzums.”

Ne velti Hoseinī tiek salīdzināts ar Dikensu (starp citu, vienu no maniem mīļākajiem rakstniekiem) – līdzība slēpjas ļoti saistošā valodā, kas savalgo lasītāju, liekot viņam aizmirst par miegu, ēšanu un citām dzīvībai visnotaļ svarīgām darbībām, tā vietā pazūdot pavisam citā pasaulē. Par Dikensu domāju arī, gan vienā, gan otrā romānā lasot par bāreņu namu un nemīlētiem bērniem.

Jāsaka, ka šīs nav vienīgās paralēles – darbība notiek autora dzimtenā – Afganistānā, abos stāstos ienāk karš, tradīcijas, būtiskas ir galveno varoņu attiecības ar tēvu, vardarbība, mīlestība un cerības. Abi romāni stāsta par draudzību – “Pūķu ķērājā” starp diviem zēniem, “Tūkstoš sauļu mirdzumā” – starp sievietēm, kas sākumā ir ienaidnieces. Tomēr nevajadzētu domāt, ka autors nodarbojas ar paša darbu plaģiātismu:) Negribu atstāstīt sižetus un manis rakstītais par saturu būtībā nepasaka neko – lai tiek jums pašiem pirmatklājēju prieks! Tā vietā gribu dalīties ar emocijām, ko manī izraisīja Hoseinī darbi.

Man ir paveicies ar iztēli, jo lasot es kļūstu par daļu no stāsta, vērojot notiekošo nevis grāmatas lappusēs, bet paslēpusies aiz koka vai kopā ar citiem bēgļiem kratoties tukšā degvielas mucā pa putekļainu ceļu. Tāda savdabīga iemiesošanās.:) Nu lūk, Hoseinī darbu izraisītais līdzpārdzīvojums bija tik spēcīgs, ka vairākkārt pieķēru sevi gandrīz neelpojam, slaukām asaras vai nikni dīrājot segas stūri, un galu galā es nevarēju nomierināties, kamēr nebiju tikusi līdz galam. Kopā ar grāmatu varoņiem es piedzīvoju bezpalīdzību, dusmas, pilnīgu izmisumu, sāpes, augšāmcelšanos un domas, kas pašas meklē turpinājumu. Godīgi sakot, es vēl īsti nevaru noformulēt, kāpēc šīs grāmatas mani “aizķēra” tik ļoti, ceru, ka pēc laika šī pēcgarša rezultēsies kādās jaunās atziņās, bet šobrīd ir sajūta, ka manī kaut kas ir izvērsts uz āru. Tā tad laikam būs psihoterapijas tēma:), bet jums novēlu negulētu nakti kopā ar Hoseinī!:)

About Arta

Meitene no laukiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s