Malda ir ciema skaļākā balss. Kad viņa, vicu rokā turēdama, tešas pāri pļavai, lai pārdzītu mājās neceļos noklīdušo Ansi, vietējie kranči ieraujas būdās, bet kaimiņu sievas zīmīgi skatās uz saviem vīriem. Sak, i nedomā Anša pēdās staigāt, ne tādu vien “maldu” redzēsi. Un vīri klausa ar’. Ir jau redzējuši. To pašu, īsto. Visiem te vēl gaišā atmiņā, kā Malda ar sūdu dakšām uz krogu gāja.

Kamēr šī pa pilsētu mazbērnus apskatīt, Ansis aizdzēries. Atbrauc Malda ar pilniem maisiem pilsētas labumu, bet vai tad tev kāds pretī uz glauno autobusu atnāks? Simtu gadu neredzēsi! Maldai par to maza bēda. Ka tik vistas noganītas, sušķi pabaroti un govis laidarā nemauro neslauktas. Rokas viņai stipras, piecdesmitkilogramīgo kartupeļu maisu rudenī uzveļ plecos kā nieku. Tādas iepirkumu tarbiņas – tpu, kā sēklas gailim uz sekstes uzbārstīt!

Tomēr arī Maldas kuplajās krūtīs pukst maiga sievietes sirds. Arī viņai džentelmenisku pieeju gribas. Pilsētā, tur cita lieta! Kungi dāmām no tramvaja kāpjot roku padod. Malda gan ar pirmo reizi nesaprata: vai tu re, kāds nekauņa, izlec pa priekšu un ubago, taisni durvīs stāvēdams! Labi, ka meita sānos iebukņīja un Malda laikus paspēja grūdienam pacelto roku nolaist. “Redzams, ka  no laukiem!” ne visai glaimojošā tonī izteicās atraidītais bruņinieks.

Malda iet, domā un klusībā pie sevis smaida. Viņai šodien laba oma. Uzcirtīs jaunās štātes un apžilbinās Ansi tā, ka… Ak, ko tur… Par tādām lietām skaļi nerunā!

Tikām māju ceļgals ar’ jau klāt. Riksis luncinās un bāž purnu maisos. “Vai būsi mierā, nešpetni,” uzbrēc Malda tā, ka Riksis uzreiz atceras, kur viņa vieta. Sieva iet tuvāk mājām un jūt, kā miesā iecērtas karstums: govis auro kā uz kaušanu, sivēni cenšas izlauzt aizgaldu un vistas izkašņājušas visas puķudobes!

“Šito maitasgabalu! Mājās nemaz neturas, sien kauču pie pakša klāt!” Malda purpina zem deguna, spaidīdama piebriedušos tesmeņus. Kad visi darbi apdarīti, Malda paķer mēslu dakšas un dodas ceļā. Cilvēks ta’ cilvēks, bet ar dzīvniekiem šitā apieties – tādus tagad ķurķī tupina, kas nejēdz ne barot, ne sūdus mēzt. Malda skaidri zina, “Panorāmā” rādīja! Taisni gribētos neģēlīgo vīru uz tām dakšām uztupināt, viņa domā, nikni sperdama akmeņus uz ceļa. Bet par to jau arī laikam “kroņa maizē” var nonākt. Nē, te ir jārīkojas ar apdomu!

Vispirms Malda klauvē pie Sašiņa pelēkā grausta. Sašiņš jau četrus gadus kā atraitnis. Galīgi izlaidies! Dienu un nakti kandžu dzen, nav vairs neviena, kas uz pareizā ceļa uzvestu. Ciema vienīgais kārtībsargs Rolis – arī tas Sašiņa patstāvīgais klients. “Cik špickas kastītē?” aiz durvīm prasa Sašiņš. “Ko muldies, dullais,” nikni uzrēc Malda. Ko gan viņa var zināt par saulesbrāļu parolēm?

“Kur Ansis?” – “Neesmu ne acīs redzējis!” atņurd dzērienu eksperts, ievelk elpu un, joprojām aizdurvē stāvēdams, krietni skaļāk piebilst: “Tu te netraucē mierīgiem cilvēkiem pusdienas nomiedzi!” – “Nemuldies, vecais, ka nedabū bietē!” kaut arī Maldas krūtīs pukst maiga sievietes sirds, muti viņai neaizbāzīsi. Lai nu kādi netikumi Sašiņam piemīt, melis viņš nav – to Malda zina. Tāpēc dodas tālāk.

Nākamā maršrutā ir Laudumu Melitas māja. Tā Anša jaunības brūte. Priekšā nav zoba, mati izbalināti sausi kā pakaišu salmi, bet vīriešus visos vecumos blondīnes vilina. It sevišķi tādas, ar kurām jaunībā cerējušies, un pie kurām var nākt un iet, kad grib, un katrs, kas grib.

Laudumiete pagalmā ravē dobes, peldkostīmā izmetusies. Tas tāds paknaps. Pāri bikšelēm veļas tvirtumu zaudējusī āda. “Ko grozi pakaļu?! Bikini gatavais!” klusībā nikni nospriež Malda. Izslejas staltāk: krūtis uz priekšu, vēders uz iekšu. Dakšas kā karoga kāts. Melita saldā balstiņā čivina jau pa gabalu: “Ko tad tu, Maldiņ, atkal savu Ansīti esi pazaudējusi?” Un smaida! Smaida taisni tik pretīgi, ka tīri vai vilkt gribas, lai to cauro smaidu beidzot simetrisku pataisītu. Bet nevar. Iemitinās vēl restotā istabiņā, bet tādu kaunu pat Malda neizturētu.

“Parazīte,” domās Malda nolamā pretinieci, bet skaļi atbild tikpat medaini: “Melitiņ! Vai t’ nu ciemā nezina, ka pie tevis gultā ne tikai mūsējais, bet arī viss kaimiņu pagasts mēdz iemaldīties!”

Nu no Melitas sejas pazūd cukurainā izteiksme. Paķer zemē nomesto kapli, gatava doties cīņā. Bet Malda gandarījumu saņēmusi. Tak labi zina, ka Ansis te ne mellā naktī nerādīsies, jo pēc Maldas uzstājīgiem lūgumiem un pussušķa uz cūku bērēm viņas vienīgā draudzene, ciema dakteriene Ina, tam skaidri pateikusi: Melitai ir sifiliss. Vai nu ir, vai nav – kas to lai zina. Bet Malda šīs baumas uztur. Un, kas pie tādas iet, tam vīrišķā uzparikte – knikt un gatavs: nav! Šajās lietās Malda Ansi labi izglītojusi. Un nu Malda smejas no sirds: “Pietaupi to savu kapli, lai ir ar ko uzmācīgus brūtgāņus aizgaiņāt un tikumu nosargāt” Melita paliek šņākdama un zemi kā nokaitēts zirgs kārpīdama. Bet Malda turpina ceļu.

Pie bibliotēkas durvīm Malda noliek dakšas, sarausta brunčus, pieglauž matus un iet tik iekšā. Skaidra būšana, Ansi tur neredzēt tāpat kā Melitas izmīcītajos palagos. Bet, ja reiz pa ceļam, līkumu nemetīs. Malda negrib, lai turpmāk kuram katram būtu skaidrs, no kurienes viņa nākusi. Laukos var būt lauciniece, bet pilsētā tas nevienam nav jāredz. Tāpēc Malda nolēmusi veltīt laiku ne tikai mūžīgajiem kūts darbiem, bet arī sava intelekta celšanai.

Bibliotēkā aiz letes Rita. Pabrīnās Maldu redzēdama, bet skaļi neko nesaka. “Sveika, kaimiņien! Gribēju kādu Bestsellera grāmatu,” Malda nevelk garumā. “Kādu?” Rita  nesaprot. “Vai t’ tu nezini? Tas jaunais amerikāņu rakstnieks, Bestsellers, visa pasaule lasa!” tīri pārsteigta Malda apskaidro neattapīgo bibliotekāri. Nu Ritai skaidrs, kas tas par “bestselleru”. Bet viņa sakož zobus un neizdod ne skaņas.

Skolā abas ar Maldu vienā klasē mācījās. Malda – piens un asinis jau kopš dzimšanas, bet Rita – sīka, maza bižaine. Katrs kam nebija slinkums, darīja pāri. Vai tas suns, vai bērns – mazākos jāaizstāv. To Maldai vectēvs iemācīja. Kad divi paralēlklases skuķi dabūja no Maldas tā, ka vecākiem uz skolu bija jānāk, neviens vairs Ritu nekaitināja. Par to viņa Maldai mūžīgu pateicību parādā. Tāpēc izmeklē plauktos grāmatu, uz kuras vāka  vislielākais uzraksts: BESTSELLERS. “Pēc nedēļas atnesīšu,” pateicas Malda un dodas tālāk.

Pēc 15 minūtēm viņa ienāk krogā. Pie galdiņiem nīkstošie dīkdieņi pieklust. Malda nostājas plātsvidū, dakšas vienā, grāmata – otrā rokā. “Sirreāla bāba,” atzinīgi nodomā aiz letes stāvošais Valters. Kas to zin, ko domā citi, bet pēc īsas murdoņas iestājas kapa klusums. Ko tad šoreiz Malda izdomājusi?

Valteram Malda patīk kopš agras jaunības. Paša Baņuta Maldai blakus pelēka kā lauka pele. Ne viņai tā ģīmja, ne ķēriena! Sakritusies čāčiņa. Bet Maldai, lai gan arī gadi jau gabalā pāri 40, viss vēl savās vietās. Un tie mati! Nevienai ciemā tādu nav, pat Maldas meitai tikuši Anša pelēkie. Rudi sarkani tie vijas gar balto kaklu, kas ar vasarraibumiem nobārstīts kā rūgušpiens ar kanēli. Zaļganās kaķes acis joprojām Valteram liekas kā purva akači – ja ievilks, ārā vairs netiksi.

Valters jaunībā  cirtās Maldai apkārt gan šā, gan tā. Bet vai tad Malda viņu redzēja? Ansis un Ansis! „Ek, Ansi, Ansi, vienmēr jau muļķiem tā lielākā laime tiek,“ pie sevis spriedelē kordzinieks. Gan Valters ballēs dancināja, gan uz mājām pavadīja, gan ceļojumā aicināja un reiz pat truša puskažoku dāvināja. Bet šī – ni un ni! Neko viņai nevajadzēja, tikai Ansi! Tīri riebj!

Un kā tad tas tirliņš, ne vīrs Maldu savaņģoja?! Ar dzejas grāmatiņu rokā! Nekā cita šim nemaz nebija, pliks kā kaimiņmājas prusaks! Lasīja viņai priekšā, upes malā sēdēdams. Viss ciems smējās, garām iedams, bet ko tad tu padarīsi sievišķim, kad tam lielā mīla uznākusi? Kad Valters lūkoja iecerēto pie prāta vest, tik vien saņēma kā niknu šņācienu: “Tu tak neko nejēdz no sievietes sirds!”

Jāā, Ansis tas jēdzējs, tas gan tas labais, tik kāpēc tagad ar sūdu dakšām sieva viņam pakaļ skrien? Jo neko citu kā pudeli viņš nejēdz, pantiņu rīmētājs, vai zinies! „Būtu man tāda sieva, es gan mājās vien tupētu,“ grūtsirdīgi domā Valters un īgni paskatās uz virtuves durvīs stāvošo Baņutu, kas, izrādi gaidīdama, slauka mitrās rokas priekšautā.

Tikmēr Malda stāv kā Temdīda ar ērgļa acīm. Savu paklīdušo vīru piesmēķētajā krogā nemanīdama, sauc skaļā balsī: „Ansiii!“ – “Vihoģi, podlij trus!” kaktā atsaucas kāds nejēga. Skaidrs, ka nav vietējais, citādi muti nebrūķētu. Malda klusējot pieiet tam klāt un tāpat klusējot iecērt dakšas nodilušajā dēļu grīdā. Šis uzlec kājās un paliek sarkans kā tītars. Balkussēdētājs kušina un novelk viņu atpakaļ blakus uz sola. Nu jokdarim skaidrs, ka te nav vienkārša būšana.

No Anša ne ziņas, ne miņas. Bet Malda jūt vīru pa gabalu. Viņa paceļ dakšas augstu gaisā, grāmatu iebāž padusē un iet uz kroga dibenistabu. Kā tad! Tur jau viņš ir – visā savā trīsdiennieka godībā. Rugājiem noaudzis, sagumzītos kankaros pusaizmidzis kvern pie apskrāpēta galdiņa. Priekšā blāķis tukšu pudeļu, apņurcītu kāršu kava un ķiploku grauzdiņi, kas šauro būceni piepilda ar sīvu smaku.

Nedzirdamiem soļiem vīri no priekšistabas tuvojas drāmas norises vietai. Neviens negrib Maldu iztraucēt. Nu, labi, labi – negrib dakšas ribās dabūt. „Oi, Malducīt, tu jau mājās?“ šļupst Ansis. „Mājās gan,“ indīgi novelk Malda. „Piesēdi, Malducīt, ierausim!“ – „Tas Ansis tak galīgi pilliņš, ja šitā ar Maldu runā,“ nodomā netālu stāvošais kārtībsargs Rolis. Taisnības labad jāsaka, ka pats jau viņš arī nav gluži tīrs. Bet Maldai jau otru reizi šodien sametas karsti. Aizķērusi vīra apkakli ar dakšām, uzvelk ierāvēju kājās un stīvē uz durvju pusi prom. Skatītāji atsprāgst uz visām pusēm, neviens neko nesaka, neviens nesmejas, jo otras tādas kā Maldas ciemā un, kazi, visā pasaulē nav!

Bet vakarā mājās Malda lasa bestselleru par lielo mīlu un to, kā vīrietis lasa sievietes domas. Un aptver, ka viņai nekad nekas tāds nebūs, un nekad neviens nav sapratis un nesapratīs, un pat nepamanīs, ka arī viņai ir ir jūtas. Viņa noliek grāmatu, nodzēš naktslampiņu, uzliek uz galvas spilvenu, atvirzās no dzērāja miegā krācošā Anša un klusi raud sāļas, sāļas asaras. No visas sievietes sirds…

About Arta

Meitene no laukiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s