Nu re, pirms pāris dienām kļuvu par vienu gadu vecāka! Lai gan esmu iesoļojusi ceturtajā gadu desmitā (nu labi, tas notika ātrāk, nekā tikai šogad:D), nekādas lielās pārmaiņas saistībā ar vecumu nejūtu, ja nu vienīgi atņemot no 2010 pasē rakstīto dzimšanas gadu mazliet lielāka starpība. Tomēr šādas tādas pārdomas gan radās.

Tortē svecītes, šķiet, nav bijušas kopš 10 gadu vecuma. Pirmās krunkas pamanīju 25. dzimšanas dienas rītā – tad tās mani uztrauca, tagad vairs ne, lai gan nelietoju pretgrumbu krēmus un neapmeklēju plastiskās ķiruģijas meistarus. Pēdējos 10 gadus sērīgā un kritiskā gaismā arī vairs neaplūkoju, jo to darīju, kad man palika 30. Nerakstu palagu ar lietām, ko gribu izdarīt. Daudz vairāk  nekā agrāk cenšos vienkārši d z ī v o t. Tagad.

Vienmēr licies – man jāpaspēj tas un vēl šitas, un tad tikai skrienu, skrienu, skrienu, bet laiks skrien vēl ātrāk… un vienīgais, ko tā var panākt: nokavēt savu vienīgo dzīvi.

Miera stāvoklis man tomēr nav raksturīgs, tāpēc brīžiem uzmācas tāda kā vainas sajūta – nu, ko es te sēžu kā tāda klukste, tik daudz ko darīt! Bet tad atmiņā ataust ķēniņa Zālamana gudrība: visam savs laiks. Gan jau vēl skriešu, gan. Bet tagad man ir cits laiks. Par to arī  vecā labā The Byrds dziesma:

About Arta

Meitene no laukiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s