MIERALAUKS

Šorīt “atrāvos” 23. trolejbusā. Iekāpu pa priekšējām durvīm un nopīkstināju e-talonu pie aparāta, kas atrodas pie vadītāja. Tāpat kā vienmēr, kad iekāpju pa priekšējām durvīm. No vadītāja kabīnes atskanēja briesmīgs brēciens: ko jūs gāžaties virsū MANAM aparātam, kāpēc jāpīkstina pie vadītāja aparāta, kas, jums salonā aparātu trūkst?!?!?! Biju šokā, tomēr centos mierīgi noskaidrot, kas par lietu. Vadītāja  manos argumentos neklausījās un turpināja “sarunāties” kliedzot: jūs man visu sistēmu “nojauksiet”, tas ir MANS darba aparāts, ejiet citur pīkstināt!!!

Centos mierīgi paskaidrot, ka mans nolūks nebūt nav nojaukt sistēmu un vēlējos noskaidrot, vai esmu rīkojusies nelikumīgi, ja reiz iepriekš neviens vadītājs nekādas pretenzijas nav izteicis. Bet kundze tikai kliedza un kliedza par SAVU aparātu, kurš manas rīcības dēļ var “uzkārties”. Līdz ar to nebija jēgas skaidrot, ka saprotu viņas uztraukumu par sistēmu, bet tādos gadījumos ir iespējams, piemēram, pielīmēt zīmīti pie iekārtas. Lai gan ārēji saglabāju mieru, biju ļoti, ļoti dusmīga. Nu nepatīkami taču! Bet negribējās arī, lai garastāvoklis būtu sabojāts uz visu dienu. Un tad es paskatījos uz to visu no otras puses. Kāpēc cilvēki reaģē neadekvāti? Iespējams, tādēļ, ka hroniski apslāpē savas dusmas un tad “uzsprāgst”. Vai arī, ja hroniski jūtas neuzklausīti. Varbūt arī viņai šorīt kāds bija pamanījies “pārbraukt” ar ceļa rulli. Un varbūt tas nelaimīgais aparāts ir vienīgais, ko viņa no sirds izjūt kā savu. Sēdēju, domāju un vēroju vadītāju priekšējā spogulī. Un man viņu palika žēl. Palika žēl, jo ir tik grūti būt cilvēcīgam, ja tu pats nepiedzīvo cilvēcību.

Izkāpu no trolejbusa, piezvanīju uz Rīgas Satiksmi un noskaidroju, ka nekādu pārkāpumu neesmu izdarījusi. Un domās no sirds novēlēju, kaut šodien kāds iepriecinātu dusmīgo trolejbusa ķēniņieni.