Vai tev kādreiz ir sanācis raudāt darba dēļ? Šajos laikos drīzāk laikam raud bezdarba dēļ. Paldies Dievam, es raudu darba dēļ!:) Komandas evolūcijas process, izrādās, var būt, hmm…., satraucošs.

Vakar bija biznesa līniju vadītāju sapulce. Darbiņš pie stratēģijas. Visi kopā, vienā komandā, strādājam samērā nesen, pāris mēnešus. Es šajā uzņēmumā vispār strādāju vien dažus mēnešus. Mums ir tāda pseidocommunity. Līdz šim viss bija baigi forši, labi, visi tādi smaidīgi, mīlīgi – bez problēmām. Bet kādas 4 stundas atrodoties telpā bez logiem un runājot tā kārtīgi “par lietu”, lēnām no rimtajiem ūdeņiem sāka izpeldēt zemūdens akmeņi. Un es sajutos slikti. Jo man bija ļoti daudz ko teikt. Bet lielākoties es klusēju.

Mūsu šefs ir viens no retajiem koučinga ekspertiem Latvijā. Un tas nozīmē nevis direktīvu pieeju, menedžmentu vai vaideloša padomus, bet darbības, kas palīdz atmodināt katra komandas locekļa snaudošo un reizēm paša cilvēka nemaz neapzināto potenciālu. Savā praksē pirmo reizi saskaros ar tādu pieeju un tik nopietnu attieksmi pret komandas veidošanu.

Nu, lūk, šī pieeja izceļ gaismā manu veco “tarakānu”, ar kuru visādi esmu centusies tikt galā: situsi, ignorējusi, bāzusi skapī, bet, redz, šis atkal lien ārā. “Tarakāns” ir slimīgs perfekcionisms komplektā ar atkarību no citu cilvēku vērtējuma. Tas ļoti bremzē potenciālu, talantus un citas Dieva dotas dāvanas. No tās bremzes ir ļoti grūti tikt vaļā. Un tai ir paralītiska iedarbība. Reizēm tā palaižas vaļā. Bet kopumā bieži skatos greizajos spoguļos un, lai manas idejas nenokautu citi, es nokauju tās pati.

Pēc mītiņa biju pārpilna ar visādām domām un emocijām. Bet, būsim godīgi: cik daudz ir to cilvēku, kuriem sakām to, ko domājam patiesībā, bez izpušķojumiem un noklusējumiem? Tā arī es – ātri, ātri centos sakraut nepubliskojamās domas tajā pašā skapītī, kur mēdzu ieslodzīt “tarakānus”.

Pirms gulētiešanas palasīju Džeroma K. Džeroma humoristiskās  pārdomas par sievietes dabu un, ak šausmas, nu tak taisni par mani: sieviete saka, ka viss ir lieliski, tu viņai pieklājīgi pārjautā – vai tiešām?, bet viņa pārliecina tevi, ka TIEŠĀM !VISS! IR! KĀRTĪBĀ!

Bet tad, visnepiemērotākajā laikā un vietā (kur un kad – tas ir pilnīgi neprognozējami) uzsprāgst un sāk brēkt, ka neviens viņu nesaprot, nenovērtē, nesadzird, viss viņai jānes uz saviem vājajiem pleciem (lai gan pirms tam viņa tev ir pateikusi, lai turies pa gabalu, jo viņa nav nekāds nevarīgs zīdainis). Pēkšņi nekas vairs nav labi, lai gan iepriekš absolūtā miermīlībā un lēnprātībā sieviete ir apgalvojusi pilnīgi pretējo.

Vai nav par daudz vienai dienai: ieraudzīt savus rūpīgi maskētos trūkumus kā uz delnas?:)

Vienkārši sakot – man bija pilna sirds. Un šorīt, saņemot vakardienas sarunu stenogrammu, sāku raudāt.  Par to, ka reizēm esmu tik nedroša un bailīga. Par to, ka man tik daudz ir dots, bet tik maz es lietoju. Un man tiešām reizi par visām reizēm GRIBAS tikt vaļā no tā  “tarakāna”! Un arī no SSLS – sasodītā sāpīgo lietu skapīša. Tāpēc saņēmos un uzrakstīju kolēģiem to, ko jūtu un domāju.

Ak, mīļie, man nudien ļoti gribētos BEIDZOT būt tam, kas es esmu! Vienmēr, nevis kampaņveidīgi! Tāpēc – paldies Dievam par asarām, paldies par priekšnieku, kurš iedrošina, paldies par kolēģiem, paldies par šo darbu un iespējām!:) Jā, paldies arī par Džeromu K. Džeromu!:)

About Arta

Meitene no laukiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s