Drukātā prese no mana darbagalda ir pazudusi vispār. “Diena” pazuda jau labi sen, jo man kā lasītājam gauži nepatika iedomīgā pašpasludināto praviešu misijas apziņa. Uzmetoties par tautas aizstāvjiem, “Diena” tomēr centās manipulēt ar šīs pašas tautas apziņu. Man nepatīk, ka ar mani manipulē. Vienalga, vara vai 4. vara. Man nepatīk būt upurim. Man nepatīk dzīvot karalaukā. Man patīk sadarboties. Man patīk konstruktīvi risinājumi. Man patīk tilti, nevis tanki.
Krīzes pozitīvā puse: daudz vairāk vērtēju, kādu informāciju patērēju un ko es no šīs patērēšanas iegūstu vai zaudēju. Ko reāli ‘kaut kā’ zināšana/nezināšana maina manā vai citu cilvēku dzīvē.
Es to pārbaudīju empīriskā ceļā. Rezultātā: ziņu atkarība ir nomirusi dabīgā nāvē. Galvenā atziņa: visām lielām lietām ir mazs un katram iespējams sākums. Tāpēc tā vietā, lai ‘šūtos’ par negācijām informācijas telpā, labāk izvēlēties praktisku rīcību. Vairāk nedalītas uzmanības saviem tuviniekiem un līdzcilvēkiem. Vairāk pozitīvas “pašdarbības”.
Šodien es no masu medija sagaidu vienkāršu, cilvēciski saprotamu un uz sadarbību vērstu iniciatīvu veicināšanu, nevis bargā sargsuņa lomu.
MIERALAUKS 
Pilnīgi piekrītu. Atteikšanās no jebkāda veida pesimisma dzīvē, arī tā, kas nāk no ārienes, šajā gadījumā preses, ir rosinājusi manas radošās pašizpausmes izaugsmi visos iespējamos virzienos. 🙂 Un visai pamatoti, jo atliek vairāk laika dažādām nodarbēm, turklāt mainās arī uztvere, līdz ar to pamanu vairāk sīkumu, un iedvesma jau kļuvusi par nemainīgo lielumu.