09082009293Dūmakā tīti kalni un pienbalti pelēcīgas debesis – tāds izskatās šis rīts Trīrē, Mozeles ielejā. Es pat priecājos, ka kalni nav īsti labi redzami. Dzīvojot Latvijas līdzenumos, kur nekas neaizsedz skatu uz apkārtni, pirmās dienas Trīrē, kuru no abām pusēm ieskauj krietni par Gaiziņu augstāki kalni, nācās sadzīvot ar visnotaļ klaustrofobiskām sajūtām. Kā sprostā – +33 grādi, saule cepina kā uz pannas un ne mazākās vēja pūsmiņas. Šodien ir patīkami apmācies, rīta agrumā bija negaiss – tik pazīstami un tuvi…:)

Vairākas dienas esmu dzīvojusi laimīgā neziņā par to, kas notiek Latvijā (neskaitot ziņas par manu mīļo puišu gaitām:) ). Šodien nolēmu, ka pienācis laiks palēnām atgriezties realitātē un palasīju ziņas dažos LV portālos. Palasīju arī komentārus un secināju, ka nekas nav mainījies. Atgriešanās realitātē no vienas puses būs ļoti priecīga, jo esmu ļoti, ļoti noilgojusies pēc saviem mīļajiem puišiem, vīra un dēla. No otras puses – pietrūks jaukās sveicināšanās ar autobusu vadītājiem, kaimiņiem un vienkārši garāmgājējiem. No vienas puses – vācieši patiešām ir noslēgtāki, bet vienlaikus – arī pozitīvāki un pieklājīgāki. Var jau teikt: tas tāpēc, ka viņiem nav tik grūta dzīve. Bet man šķiet – tieši tāpēc tā nav tik grūta…

About Arta

Meitene no laukiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s