“Pensionāri, brauciet ar ragaviņām uz mežu, bērni – jūs neesat Latvijas nākotne!” Pēdējās dienās izskanējušās runas par ieceri maksāt skolotājam par likmi minimālo algu un šodien publiskotie FM priekšlikumi, kas cita starpā paredz nemaksāt stipendijas augstskolu studentiem, “nogriezt” jau tā diži lielos ģimenes valsts pabalstus, kas ir 8 līdz 12 lati mēnesī, un atteikties no brīvpusdienām pirmsklasniekiem – tas viss atsauc atmiņā kādreiz ekspremjera Krištopana leģendāro teicienu par Latviju kā muļķu zemi.
Parasti cenšos izvairīties no kurnēšanas un čīkstēšanas, bet šī nu reiz ir tā situācija, kad esmu gatava izmantot savas Satversmē noteiktās tiesības un iziet ielās. Tā vietā, lai uz valsti un cilvēkiem tajā paskatītos kā uz dārzu, kopjot un laistot to, kas nesīs augļus un iznīdējot nezāles, valdība pļauj visu bez žēlastības, tā arī nespējot aiz “valsts” saskatīt cilvēku un domāt sistēmiski un ilgtermiņā. Saprotams, šajā laikā grūti izvairīties no nepopulāriem lēmumiem, bet ir taču kaut kādas sarkanās līnijas, kuru pārkāpšanu citādi kā par muļķību nenosauksi. Manuprāt: bērni, sirmgalvji, izglītība – tās IR sarkanās līnijas! Bet Latvijai nav vajadzīga pensionāru pieredze un ieguldījums – savu nostrādājāt, nu tad – čau, brauciet ar ragaviņām uz mežu (paši, jo aizvilkšana mums izmaksā pārāk dārgi). Bērni nav Latvijas nākotne, un izglītība mums arī nav vajadzīga. Jo Latvija taču ir un paliek muļķu zeme.
Quo vadis, Latvija?…
Dievs, apžēlojies par šo muļķu valsti!
MIERALAUKS 
starp citu, vīrs saka – pa kuru laiku parādījusies šī info, ka Latvijā ir visvairāk skolotāju uz bērnu skaitu! Pirms laika esot bijusi info tieši pretēja – ka Latvijā skolotāju ir tieši par maz! Ja nu vienīgi viņi rēķinājuši iekšā muzikas un mākslas skolas (kuras Latvijā tiešām ir daudzāk) – ja skaita visas individuālās nodarbības…
Vismaz Vācijā skolotājam slodze ir daudz mazāka – ja rēķina kontaktstundu skaitu.
tā kā bērni oilsētas skolās mēdz būt pat 40 vienā klasē (kas nozīmē, ka skolotājs tiešām var tikai norunāt vielu, bet individuāli nekādu uzmanību nav iespējas katram veltīt) – tas nozīmē, ka skolotāju ir vēl par maz. Cita lieta, ka bērni ir pārslogoti – stundu sadalījums un mācību progammas, kuras tiek uzspiestas no IM, ir nejēdzīgas. Tur savukārt varētu ietaupīt. Vēl varētu pat ļoooti ietaupīt uz pilnīgi bezj;ēdzīgajiem obligātajiem skolotāju kursiem, kur sanāk, ka manam vīram – maģistram – lekciju lasa bakalaurs bez pieredzes, pie tam kā jaunumu, kas viņam obligāti jāapgūst, liekot priekšā to, ko viņš pats savu studiju laikā ir apguvis un jau sen lieto. Bet uz kursiem jāiet, kaut ķeksīša pēc! (bet tur IM nav ieinteresēta taupīt, jo tās jau viņu peļņas iespējas)
Bet tas, ka bērni nav Latvijas nākotne (ar visu, ko Arta uzskaitīja) nozīmē tikai vienu – šī valsts negatavojas uz ilgtermiņa pastāvēšanu! Augst„akais – uz vienu sasaukumu, un nu jau pat es sāku domāt par tēmu -ārzemes…
Es nerunāju par skolotāju skaitu, bet gan par atalgojuma sistēmu!! Protams, vajag izvērtēt darba rezultātus, kvalifikāciju, kompetenci un atbilstību amatam, bet teikt, ka skolotāja (vienalga, vai viena no 36 tūkstošiem, vai viena no 1000) darbs par likmi neatkarīgi no rezultātiem ir minimālās algas vērtībā, turklāt kontekstā ar priekšlikumu atcelt neapliekamo minimumu – nu, man to tiešām ir grūti uztvert bezkaislīgi. Tāpēc, ka tā ir lineāra, nevis sistēmiska domāšana. Skolotāja profesija nozīmē mūžizglītību, un diemžēl stundu laikā pedagogam parasti nav laika labot burtnīcas (ja vien nav kontroldarbs), to viņš dara mājās, pēc darba laika. Vai tiešām mums ir vajadzīgi skolotāji, kuri aprobežojas ar mācību materiāla nolasīšanu no grāmatas?
Arta, bet Tev nešķiet, ka skolotāju valstī ir par daudz? Kopumā valstī ir 36 000 pedagogu!!! 36 000!!! Tas ir milzīgs skaits, ja 1)salīdzina ar citām valstīm; 2) salīdzina ar skolēnu skaitu. Arta, tā IR skolotāju pārprodukcija. Skolotāju skaits ir jāsamzina tāpat kā ierēdņu skaits. Par izglītības kvalitāti un skolotāju kompetenci vispār nevēlos komentēt. Arta, paskaties uz cipariem, pieejot bez emocionalitātes!
Una.