Iedomājieties situāciju: cilvēks aiziet uz veikalu un nopērk kurpes. Vēlāk izrādās, ka kastītē ielikti neīstie apavi. Tad nu tie tiek atdoti prom, bet vietā tiek pasūtītas jaunas kurpes citā kastītē. Patiesībā stāsts nav par kurpēm. Šajā analoģijā “veikals” ir klīnika, “kurpes” ir bērni, bet “kastītes” – mātes. Un notikums ir reāls, iz dzīves.

Ārpusķermeņa apaugļošanas procedūras laikā kļūdas dēļ sievietei implantēts embrijs, kas bioloģiski bija citu vecāku bērns, taču pēc dzimšanas…šo bērniņu atdeva bioloģiskajiem vecākiem. Vienlaikus sieviete, kas viņu iznēsāja un dzemdēja, bija sarunājusi surogātmāti, kurai tika implantēts “īstais” embrijs, taču šī grūtniecība beidzās neveiksmīgi. Tādu šokējošu stāstu izlasīju iekš DailyMail (visu rakstu var izlasīt te.)

Taču šis stāsts aizskar nopietnus bioētikas jautājumus. Lasot rakstu, nepameta sajūta, ka kaut kādā civilizācijas attīstības etapā cilvēka dzīvība un cieņa ir zaudējusi savu unikālo vērtību, un galu galā izrādās, ka galvenā atšķirība starp kurpēm un bērnu ir tikai cenā, kas par tiem tiek maksāta. Arī māte ir tikai “rieksta čaumala”, un emocionālā saikne, kas starp māti un bērnu veidojas, vēl esot viņas miesās, tiek atmesta kā arhaisks atavisms.

Bērnus var “nopirkt”, šķirot “īstajos” un “neīstajos”, kopš dzimšanas viņi tiek “pieņemti darbā”, lai kļūtu par nākamajiem nodokļu maksātājiem, nodrošinātu pārtikušas vecumdienas saviem priekšgājējiem un būvētu ekonomiku mistiskajam pūķim, ko sauc par valsti. Bet vai viņi vēl ir vērtība paši par sevi?

About Arta

Meitene no laukiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s