Laikam jau vairs nevienam nav jāstāsta par kameru priekšā raudošo Šleseru, kurš sasauca ārkārtas preses konferenci, lai komentētu žurnālā “Kas Jauns” atklātās ainiņas no viņa bērnības. Lato Lapsas izraktais par tēvu – slepkavu ir kļuvis par iemeslu plašām diskusijām un viedokļu polarizācijai.

Pirmkārt, cik lielā mērā mums ir jāzina par politiķu privāto dzīvi?

Otrkārt, vai bērni ir vainojami tēvu grēkos un vai tiešām mēs esam apzīmogoti atkārtot savu vecāku kļūdas?

Treškārt, vai politiķim, par kura pagātni (kuru viņam, acīmredzot, nav viegli atcerēties) raksta žurnāli, vajag publiski atklāt savus pārdzīvojumus?

Ceturtkārt, kādu ietekmi šie notikumi atstās uz Šlesera kā nīsta, bet tomēr nemirstīga varoņtēla politisko karjeru?

Visbeidzot: vai Šlesera asaras bija īstas un vai tā nav kārtējā pirmsvēlēšanu manipulācija?

Tie ir jautājumi, par kuriem man radās pārdomas.

Politiķu privātā dzīve – publiska?

Ja politiķis ir izlaidīgs privātajā dzīvē, tas rada šaubas par viņa morālo stāju arī politisko spēļu lauciņā. Ja viņš maina sievas un pamet bērnus, tas varētu liecināt par nepārdomātiem lēmumiem, nepastāvību un bezatbildību. Bet ko par politiķi liecina tas, ka viņa tēvs ir psihiski slims slepkava? Latvijas akmeņmētātāju sabiedrībā lielā mērā tiek pieņemts: kāds tēvs, tāds dēls. Tātad – slims un potenciāls slepkava, kam, protams, valsti uzticēt nevar. Un te nu mēs nonākam pie nākamās tēmas: cik lielā mērā bērns var ietekmēt savu vecāku rīcību?

Tēva lāsts – zīmogs uz mūžu?

Ja būsim atklāti, maz ir tādu cilvēku, kuru bērnība bijusi tikai saulaina, bez neviena ēnas traipiņa. Arī manā pagātnē ir pārdzīvojumi, kurus es negribētu redzēt aprakstītus žurnālu atvērumos. Vai tāpēc esmu slikts cilvēks? Apzinoties savu vecāku kļūdas, cenšos tās neatkārtot. Tieši tāpēc, ka mēs katrs dzīvojam savu, nevis savu vecāku dzīvi. Tāpēc savilkt parlēles un domāt, ka slima slepkavas dēls pats ir potenciāls noziedznieks, manuprāt, ir stulbi un zemiski. Tā ir tiesāšana. Domājams, tieši tāpēc cilvēki, kas ir pārdzīvojuši vardarbību vai citas šausminošas lietas, par tām klusē, jo rezultātā viņi tiks apzīmogoti un nolemti. Ja sabiedrībā joprojām daudzi uzskata, ka sieviete, kuru izvaro, pati ir vainīga – “gan jau izprovocējusi”,- tad laikam gan navi gaidīt, ka šie paši cilvēki spēs saskatīt otrā autonomu personību, nevis vecāku atspulgu.

Ievainojamais, bet – vai ievainotais varonis?

Jāatzīst, ka lielā mērā Šlesers ir fenomens Latvijas politikā. Viņš iemieso nīsta, bet vienlaikus nemirstīga varoņa tēlu. Grūti atrast otru politķi, kurš tik ļoti tiek lādēts un nomētāts ar akmeņiem, tomēr viņa ienaidnieki, gan to neatzīstot, paši ir tie, kas viņu iecēluši slavas saulītē. Jo Šlesers iemieso īpašības, ko gribētu katrs – izturību un apliecinājumu tam, cik daudz patiesībā viens cilvēks var izturēt. Ciets kā klints!

Tagad ir izrādījies, ka arī tanki raud. Vai Šlesera Ahilleja papēdis nāks par labu vai sliktu viņa imidžam un politiskajai karjerai? Teorētiski viņš varētu kļūt tuvāks tautai. Pēc analoģijas “bagātie arī raud” nu ir izrādījies, ka supermens Š. ir “tāds pats kā mēs”. Tomēr tas, iespējams, nozīmē zaudēt vietu uz varoņu pjedestāla. Un ko tauta mīl vairāk – varoņus vai līdzīgos?

Ja ņemam vērā latviešu kā nācijas upura identitāti, tad laikam jau labāk tomēr “darbojas” varoņi. Tiesa, lasot komentārus ziņu portālos, ir pietiekami daudz tādu, kam Šlesera asaras likušas nosvērties par labu viņa politiskajai darbībai. Bet arī tas – svārstīgums un stingras nostājas trūkums ir kaut kas,  kas piemīt nācijai, bet nepiemīt Šleseram.

Šlesera asaras – emocijas vai meistarīga manipulācija?

Redzot Šlesera asaras TV ekrānos, pirmais, kas ienāca prātā: kāpēc kādam ir jāstāsta par to, ko viņš nav darījis, jo vairāk, zinot, cik “toleranta'” pasaulē dzīvojam.  OK, žurnālisti raksta, bet ko maina tas, ka visa Latvija zinās par tavām sāpēm? Kam būs vieglāk? Jo suņi rej un rej, bet karavāna joprojām kā iet, tā iet tālāk.

Loģiski, radās aizdomas, vai Šlesers šo dubļu piku neizmanto kā iespēju uzrunāt jūtīgāko vēlētāju sirdis? No otras puses – vai varam izlēgt, ka arī buldozers reizēm rīkojas emociju vadīts? Tas taču ir tik saprotami lietā, kura sāp arī pēc 10, 20 un 30 gadiem. Jo vairāk tad, ja par tēva nodarījuma detaļām – 19 gadus vecas medmāsas slepkavību –  uzzināts tikai tagad, no žurnāla.

Rezumējums

Cilvēcīgi man ir žēl politiķa ģimeni. Un žēkl arī viņu pašu.

Jā, mani spēj aizkustināt raudoši vīrieši, jo, skatoties Šlesera uzstāšanos, arī man acīs saskrēja asaras.:)  Mani aizkustināja tas, ka vīram blakus bija viņa sieva. Mazliet komisks likās rūtainais kabatslakats, tomēr man neveras mute smieties par otra sāpēm.

Un man nepatīk, ka kāda cilvēka pagātne tiek izmantota netīrās priekšvēlēšanu spēlītēs.  Par “racēja” Lato Lapsas politisko angažētību un galma rakstnieka statusu jau sen vairs nav šaubu.  Cinisks sitiens zem jostasvietas – tā es vērtēju Šlesera ģimenes traģēdijas padarīšanu par sensāciju, lai popularizētu savu grāmatu.

Jebkurā gadījumā – lēmumu nebalsot par Šleseru nekas vairs nevar ietekmēt, jo es skatos uz šodienu, nevis to, kas bijis viņa bērnībā, un vērtēju pēc viņa paša, nevis tēva darbiem. Bet konkrētajā situācijā esmu viņa pusē.

Foto no tvnet.lv

About Arta

Meitene no laukiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s