Bija iekritis kāds brīvs brītiņš, kuru izmantoju, lai aizietu uz kino. Tuvākais seanss uz “Vēstules Džuljetai” – OK, varētu taču pa ilgiem laikiem noskatīties kaut ko naivu un romantisku.
Tas, ka šī ir tipiska “sieviešu filma”, bija redzams jau pēc apmeklētāju kontingeta. Protams, popkornu kraukšķināja gandrīz vienas vienīgas dāmas! Tie daži stiprā dzimuma pārstāvji (protams, kopā ar savām otrajām pusītēm) izskatījās kā nejauši iemaldījušies vecmeitu ballītē.
Ja godīgi, tā arī ir filma sievietēm. Nevaru iedomāties, ka mans vīrs gribētu skatīties kaut ko tik klišejiski romantisku, sentimentālu, jauku pri jauku, saldu pri saldu: i asariņu jānobirdina, i jāpaķikina. Pat lūkošanās zvaigznēs divvientulībā neizpalika! Un, protams, laimīgas beigas ar diviem apmierinātiem mīlnieku pāriem!
Jauna amerikāniete Sofija ar līgavaini, kurš apsēsts ar kulināriju un jūsmošanu par sieru, vīnu un makaroniem, dodas uz Romeo un Džuljetas pilsētu Veronu. Līgavainis ir tik pārņemts ar pārtikas cildināšanu, ka kopīgo ceļojumu viņi būtībā pavada atsevišķi. Bet te, ak, ir vieta romantiskam pavērsienam! Vientulīgajos klejojumos pa pilsētu Sofija atklāj kādu vietu, kur sievietes mūra sienā saliek Džuljetai adresētas vēstules ar jautājumiem pēc padoma mīlas lietās.
Filmas galvenā varone iepazīstas ar dāmām, kas raksta atbildes, piekrīt viņām palīdzēt, pavelk kādu zīmīti un tur – izkrīt akmens, aiz kura atrodas pirms 50 gadiem rakstīta vēstule. Sofija uz to atbild, un Itālijā ierodas kundze vārdā Klēra ar simpātisku mazdēlu, lai atrastu savu jaunības dienu mīlestību. Vai atrod? Protams, atrod (ne bez Sofijas palīdzības) un apprecas, savukārt, kā jau tas saprotams, Sofija paliek kopā ar simpātisko mazdēlu. Ā, Klēras stāstu viņa apraksta un iegūst tik kāroto žurnālistes darbu! Visi laimīgi, visi priecīgi, The Happy End!
Sižets bezgala amerikānisks un paredzams. Stereotipisks itāļu un Itālijas atspoguļojums – protams, donžuāni neatkarīgi no vecuma, vīns, olīveļļa, siers, makaroni, svaigi cepta maize, bet laikam gan nevajag gaidīt pārāk daudz no amerikāņu kino. Nu, labi, arī man nobira asara un bija brīži, kad smējos. Bet vispār esmu par pieaugušu tādām filmām. 15 gados būtu īsti reizē. Tad vēl viss liekas pūkains un rozā, un nav ne jausmas par to, ka par īstajiem nepiedzimst, bet par tādiem kļūst. Bet varbūt es vienkārši neesmu romantiķe?:)
Rezumē: es tomēr nenožēloju, ka aizgāju uz filmu. Viegla un labestīga izklaide – kāpēc ne? Naivums jau nav netikums!:)
Bildes no http://www.forumcinemas.lv
MIERALAUKS 