Pēc tāda paša nosaukuma Eda Gārdnera lugas motīviem veidotā Krievu Drāmas izrāde „Я НЕ РАППАПОРТ” ir stāsts par diviem veciem pusbomžiem, no kuriem viens – Jakova Rafalsona atveidotais Nats – ir kolorīts fantazētājs un lomu spēlmanis, kuram iestāšanās pret netaisnībām ir goda lieta. Te viņš ir policijas darbinieks, te – advokāts vai pat mafijas krusttēvs. Dzīvo izdomātā varoņpasaulē un paliek uzticīgs tai, pat ja viņa īstenotā glābšanas misija beidzas slimnīcas gultā.
Viņa draugs ir Miha (Leonīds Lencs), saskaņā ar lugas programmiņu – durvju sargs, lai gan es viņu uztvēru kā kurinātāju. Viņš ir reālists. Izbijis bokseris. Viņš varētu kārtīgi iekraut, ja ne vecums…
Tā ir tāda draudzība kā starp diviem laulātajiem, kuri viens otru nevar ciest un tomēr – nevar iztikt viens bez otra. Robeža starp iedomātu dzīvi un realitāti ir trausla kā stikls, un izšķirošā ir ticība. Pat, ja tu pats esi vienīgais, kurš tic, ka esi spiegs.
Pēc izrādes tāds kā apmulsums. Iespējams, tāpēc, ka bijām gaidījuši jautru izsmiešanos un vieglu izklaidi. Tomēr uzvedumam ir pēcgarša. Ir, par ko padomāt. Par brīvību un opozīciju pasaulei.
Netaisnība ir īsta. Tāpat kā varonība. Tomēr – kāpēc glābjot pasauli, gribas uzvilkt supermena kostīmu?
Izrādi ir vērts noskatīties, iesaku!:)
MIERALAUKS 