“Jaunlaicēnu'” veselības aprūpes politikas veidotāja Ingrīda Circene iestājas par to, ka valsts garantēto palīdzību jāsaņem tikai tiem, kas maksā IIN + tiem, kuri nevar to samaksāt ataisnojošu iemeslu dēļ, piem., bezdarbniekiem, mazturīgajiem utt. Principā es šo ideju atbalstu, bet – ar vienu nosacījumu.
Es gribu skaidri redzēt, kur tiek tērēta mana nauda. Līdzīgi kā izglītības sistēmā ‘nauda seko sekolēnam’, arī veselības aprūpes sistēmā būtu jāievieš princips ‘nauda seko pacientam’. Ar iespēju klientam pašam noteikt, kurā medicīnas iestādē un pie kura ārsta viņš šo konkrēto summu tērēs, varbūt ziedos kādam citam vai arī piemaksās/apdrošināsies, lai saņemtu kvalitatīvāku aprūpi.
MIERALAUKS 
Vēl labāk būtu, ja katrs cilvēks varētu noteikt, cik lielu daļu no viņa nodokļiem valdība drīkst tērēt uz veselību, izglītību, aizsardzību, valsts administrāciju utt. 🙂
Tā būtu demokrātija šī vārda īstajā nozīmē, jo tad tauta noteiktu, kur ko un cik daudz tērēt, nevis politiskās partijas. Tagad jau ir tikai tāda partokrātija, ne demokrātija…
Tiesa. Citādi – kā caurā mucā.