(..) Bet ticība jau nenozīmē cilvēka padevību un pazemību šai saulē un ēterisko labas dzīves iespēju aizsaulē. Tā nozīmē vien atbildību par savām domām un darbiem, jūtām un rīcību. Nozīmē arī apjēgu, ka Dievs nav labdarības iestādes priekšnieks, kura pienākumos saviem palaidņa bērniem gādāt humpalas, Dievs arī nav omulīgs tusnis sarkanā vamzī, kuram sūtīt vēstules ar vēlamo dāvanu uzskaitījumu. Bet Dieva dēls nav instruktors, kurš nu vadīs tevi cauri mūža gadiem kā skautu izdzīvošanas pārgājiena maršrutā. (vairāk…)