Reaģējot uz pieaugošo mirstību un rindām krematorijos, Japānas otrajā lielākajā pilsētā Jokohamā durvis vērusi viesnīca “Lastel”, kuras klienti ir… miroņi! Līķa uzglabāšana ar dzesēšanas sistēmu aprīkotā zārkā aizgējēja tuviniekiem izmaksā 157USD dienā.
“Lastel” ir kļuvusi par alternatīvu mirušo piederīgajiem, kam dārgie aizgājāji nu vairs nav jātur mājās, kamēr pienāk vidēji 4 dienas ilgā rinda krematorijā. Iespējams, šī iniciatīva radīs jaunus apbērēšanas rituālus.
Šodien atcerējos, ka kādreiz rakstīju blogu. Pēc tam ilgi nevarēju atcerēties savu wordpress lietotājvārdu. Tad nevarēju izdomāt, kāda bija parole. Galu galā kaut kā tomēr atrisināju šo mega – problēmu, bet jautājums: ko darīt tālāk? Kopš pagājušā gada maija ir notikušas lielas pārmaiņas. Personīgas. MIERALAUKS ir kaut kas no “vecās dzīves”, lai gan dzīve tomēr ir un paliek viena vienīga. No vienas puses – gribas visu šito iearhivēt un slēgt. No otras – rakstīt tomēr gribas joprojām. Un laikam jau gribas, lai kādreiz kāds kaut ko no tā, ko esmu sarakstījusi, palasa. Bet varbūt tam ir vajadzīgs cits – stāstu blogs. Nu lūk, mans šīvakara rēbuss. Jāpadomā!
Es itin neko nesaprotu no kases grāvējiem un drīzāk izvairos no grāmatām, kurām piedēvēts bestsellera statuss. Literatūras patēriņā priekšroku dodu klasiķiem, tādēļ autori – laikabiedri manos plauktos ir izņēmums. Tomēr ir pāris grāmatas, kuras liek domāt, ka varbūt man pienācis laiks mainīt savus konservatīvos ieradumus. Hāleda Hoseinī “Pūķu ķērājs” un “Tūkstoš sauļu mirdzums.”
Malda ir ciema skaļākā balss. Kad viņa, vicu rokā turēdama, tešas pāri pļavai, lai pārdzītu mājās neceļos noklīdušo Ansi, vietējie kranči ieraujas būdās, bet kaimiņu sievas zīmīgi skatās uz saviem vīriem. Sak, i nedomā Anša pēdās staigāt, ne tādu vien “maldu” redzēsi. Un vīri klausa ar’. Ir jau redzējuši. To pašu, īsto. Visiem te vēl gaišā atmiņā, kā Malda ar sūdu dakšām uz krogu gāja.
Bin Ladena nogalināšana šodien ir kļuvusi par galveno vēsti ziņu portālos. Diž-terorists beigts, amerikāņi līksmo. Bin Ladens iemieso veselas nācijas bailes, taču pēc pirmās eiforijas amerikāņiem nāksies atzīt, ka Bin Ladena nāve nav nesusi gaidīto atvieglojumu. Veco baiļu vietā dzimst jaunas – acs pret acis, zobs pret zobi. Atriebība baro bailes, bailes baro atriebību.
Nevarēju nepadalīties ar piedzīvojumiem Slokas ielas Maximā. Kad pirms kādas nedēļas, izmantojot – 40% akciju, vēlējos iegādāties jaunu gludināmo dēli, no visa tā lēruma paņēmu tieši to vienīgo, kura kods nebija ievadīts atlaižu preču sarakstā. Protams, to, ka atlaide nav piemērota, konstatēju tikai tad, kad jau biju samaksājusi. Gāju uz informācijas centru, lai noskaidrotu, kas par lietu. Vispirms man centās iestāstīt, ka tā JAU ir akcijas cena, vai tad es neesot redzējusi sarkano cenu? Nē, nu nebija gan tur nekādas sarkanās cenas. Pēc tam apgalvoja, ka esmu dēli paņēmusi no kastes, kur stāvējušas jau nocenotās preces, bet es teicu – nekā tamlīdzīga, ejam paskatīties! Nu jā… Dīvaini, kods neesot ievadīts, ofiss vainīgs. Visiem dēļiem esot atlaide, tikai šim vienam nav.
Lai atgūtu naudu, man bija jāaizpilda 5 (!!!) veidlapas un jāuzklausa morāle par to, ka nevajag maksāt ar karti – tad šī procedūra nebūšot tik sarežģīta. Uz ko pieklājīgi un laipni atbildēju, ka nevajag maldināt klientus, tad nebūs jāatmaksā naudu. Prasīja uzrādīt pasi. Protams, man tās nebija līdzi. Bet laikam izskatījos pietiekami nikna, lai kāds vēl censtos man iestāstīt, ka vispirms vajag aizbraukt tai pakaļ. Bet, nu nākamreiz gan lai paņemot līdzi. Es savukārt norādīju, ka, cerams, nākamreiz šādas kļūdas nebūs.
Labi, naudu atguvu un pie gludināmā dēļa tiku. Ar atlaidi. Identisks modelis, tikai citā krāsā. Šoreiz man to iedeva pārdevēja. Aizbraucot mājās, izrādījās, ka brāķis. Samainīja pret citu. Nu ja. Gadās. Visi tikai cilvēki. Pieņemsim.
Bet nesaprotu, kas mani dīdīja vakar atkal iegriezties tajā pašā veikalā un atkal pirkt kaut ko, kam ir akcija! Šoreiz Philips sadzīves tehnikai, un man kā reiz bija vajadzīgs jauns radiopulkstenis. Ak – nu var taču šitā “veikties” !!! – atkal atlaide nedarbojās! Oooo, brīnišķīga skaidrošanās!
www.pirkumins.lv pārdod dažādus māneklīšus. Štrunts par silikona un lateksa knupjiem, te var nopirkt arī ORTODOKSĀLOS! 😀 (Grieķu val. ‘orthodoxus’ – tāds, kura uzskati ir pareizi.) Man gan rodas aizdomas, ka te runa nevis par kādiem īpašiem, robotveidīgiem, pareizi domājošiem mānekļiem, bet gan par ortodontiskiem knupjiem. Taču kurš gan ar tādām sīkām niansēm krāmējas 😀 ORTODOksāls vai ORTODOntisks – toties klientiem jautri!:)))
Iedomājieties situāciju: cilvēks aiziet uz veikalu un nopērk kurpes. Vēlāk izrādās, ka kastītē ielikti neīstie apavi. Tad nu tie tiek atdoti prom, bet vietā tiek pasūtītas jaunas kurpes citā kastītē. Patiesībā stāsts nav par kurpēm. Šajā analoģijā “veikals” ir klīnika, “kurpes” ir bērni, bet “kastītes” – mātes. Un notikums ir reāls, iz dzīves.
Ārpusķermeņa apaugļošanas procedūras laikā kļūdas dēļ sievietei implantēts embrijs, kas bioloģiski bija citu vecāku bērns, taču pēc dzimšanas… Turpiniet lasīt
Ja es kavēju nodokļu maksājumus, valsts uzrēķina soda naudu par katru kavēto dienu. Ja man pienākošos maksājumus kavē valsts, neviens, protams, pat netaisās maksāt kaut santīmu par aizķeršanos, kas radusies nesakārtotas pārvaldes un elementāras neizdarības dēļ. Turpiniet lasīt
Ja Tev apnīk vecās tupeles, aproc piemājas dārziņā un izmanto kā mēslojumu savai puķu dobei. Protams, ja vien tās ir biodegredablas un videi draudzīgas. Tieši tāds izgudrojums saņēma Green Fashion galveno balvu Amsterdamas modes nedēļā, kas notika februāra sākumā.
Kolekcijā ir 6 modeļi, un ar sevišķu modīgumu, taisnību sakot, tie neizceļas, turklāt nav neviena dāmīga augstpapēžu modeļa. Tomēr ideja par kompostkaudzei piemērotiem apaviem gan ir pietiekami stilīga. Vienīgi – kas notiek ar kurpēm lietus laikā?
Turpiniet lasīt
MIERALAUKS 